Jaunais ķeizars nekavējoties ķērās pie reformām. Tika nodibinātas dižciltības pakāpes. Iecelts flotes ministrs, pakļaujot viņa pavēlniecībai valzivju zvejas laivu. Iecelts kara ministrs un izdota pavēle tam tūliņ ķerties pie pastāvīgas armijas izveidošanas. Iecelts lords mantzinis un tam pavēlēts izstrādāt nodokļu ievākšanas kārtību, kā arī atklāt sakarus ar ārvalstīm nepieciešamās sadarbības, aizsardzības, uzbrukuma un tirdzniecisko vienošanos noslēgšanai. Tika iecelti daži ģenerāļi un admirāļi, bez tam vēl vairāki kambarkungi, staļļmeistari un daži lordi ģērbēji.
Taču līdz ar to viss izejmateriāls bija izlietots. Kara ministrs — Gali- lejas lielhercogs — sūdzējās, ka visi sešpadsmit ķeizarvalsts vīrieši sacelti augstos amatos, tātad negribēs būt par ierindniekiem; līdz ar to no armijas veidošanas pagaidām nekas neiznāca. Flotes ministrs — marķīzs Ararats — sūdzējās par to pašu. Viņš sacīja, ka esot ar mieru
pats sēsties pie vaļu zvejas laivas stūres, tomēr nepieciešama arī komanda.
Grūtajā situācijā imperators atrada iespējami vislabāko atrisinājumu: viņš atņēma mātēm visus desmit gadu vecumu sasniegušos zēnus un ieskaitīja tos armijā, tādā veidā sagādādams septiņpadsmit ierindnieku, kurus komandēja viens ģenerālleitnants un divi ģenerālmajori. Kara ministrs ar iznākumu bija gaužām apmierināts, bet ne tā zēnu mātes; visas salinieku mātes pārdzīvoja dziļas šausmas, ka viņu mīluļi tagad nolemti asiņainai bojāejai kaujas laukā un ķeizaram nākšoties par to atbildēt. Dažas mātes, kas notiekošo pārdzīvoja sevišķi asi, nemitīgi uzglūnēja ķeizaram un, nelikdamās ne zinis par miesassargiem, apmētāja viņu ar jamsa saknēm.
Ņemot vērā ārkārtīgo dzīvā spēka deficītu, bija nepieciešams ģenerālpastmeistaru — Betānijas hercogu — nosēdināt flotē par airētāju, līdz ar ko viņam iznāca sēdēt aiz aristokrāta, kas dižciltības rangā bija zemāks par viņu, proti, aiz grāfa Kānaāna, kurš pēc amata bija lords Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Šā iemesla dēļ Betānijas hercogs kļuva par neapmierināto un slepenu nodevēju. Ķeizars šādu faktu gan bija paredzējis, bet nespēja to novērst.
Ar katru brīdi kļuva ļaunāk. Viendien ķeizars iecēla Nensiju Pītersu dižciltīgo kārtā, bet nākamajā dienā viņu apprecēja, kaut gan ministri viņam neatlaidīgi bija pūlējušies ieteikt valsts interesēs labāk precēt Emelīnu, Betlēmes arhibīskapa vecāko meitu. Šāda rīcība sacēla nemieru ļoti spēcīgā sektorā — baznīcas aprindās. Jaunā ķeizariene nodrošināja sev divu trešdaļu (no salas pieaugušo trīsdesmit sešu sieviešu) labvēlību un aizstāvību, ieceļot viņas par galma dāmām, taču atlikušās divpadsmit kļuva viņas nāvīgākās ienaidnieces. Galma dāmu piederīgie sāka dumpoties, jo mājās vairs nebija neviena, kas apkoptu saimniecību. Divpadsmit atraidītās sievietes atteicās strādāt par kalponēm ķeizarnama virtuvē; tā nu ķeizariene bija spiesta norīkot Jērikas grāfieni un citas cēlās galma dāmas pie ūdens nešanas, pils slaucīšanas un citiem vienkāršiem un netīkamiem darbiem. Tas sabangoja asinis šajā sektorā.
Visi sāka kurnēt, ka nodokļi armijas un flotes uzturēšanai un citām ķeizarnama vajadzībām ir neciešami smaga nasta un draud novest tautu galējā nabadzībā. Cilvēkus neapmierināja ķeizara norādījums:
— Raugieties uz Vāciju, paraugieties uz Itāliju! Vai jūs esat labāki par viņiem? Un vai jums nav unifikācija?
Salinieki atbildēja:
— Cilvēki nevar ēst unifikāciju, un mums draud bads. Zemkopība panīkusi. Visi aizņemti armijā, visi flotē un sabiedriskajā dienestā, visi ieģērbti mundieros un stāv, nekā nedarīdami, neēduši, nav neviena, kas ietu apkopt tīrumus …
— Paraugieties uz Vāciju, paraugieties uz Itāliju! Pie mums ir gluži tāpat. Tāda ir unifikācija, un, ja reiz esat pie tās tikuši, nav citas iespējas to noturēt.— Tā nabaga ķeizars pastāvīgi atbildēja vienu un to pašu.
Bet kurnētāji tikai mala savu:
— Mēs nespējam nomaksāt nodokļus, nespējam nomaksāt.
Piedevām pie visa ministru kabinets paziņoja, ka valsts kasē radies
parāds vairāk nekā četrdesmt piecu dolāru apmērā. Tā dzēšanai jāiekasē no katra iedzīvotāja pa pusdolāram. Sāka lemt par valsts iekšējo aizņēmumu. Viņi bija dzirdējuši, ka grūtos laikos parasti ķeras pie šāda līdzekļa. Ieteica arī eksportu. Vēl apsvēra vērtspapīru, tas ir, papīrnaudas izdošanas problēmu, paskaidrodami, ka piecdesmit gados valstij tie būtu jāizpērk. Ministri sacīja, ka armijai, flotei un visam valsts aparātam iekrājas neizmaksāta alga, ka tas drīzumā jānokārto, lai novērstu valsts bankrotu, iespējamu sacelšanos vai pat revolūciju. Ķeizars, ilgi nedomādams, ķērās pie barga, līdz šim Pitkērnas salā nedzirdēta un nepieredzēta pasākuma. Svētdienas rītā viņš armijas pavadībā ieradās baznīcā un pavēlēja finanšu ministram savākt kolekti.
Tā bija mazā spalviņa, kas kamieļa nastu padarīja nepanesamu un lika tam saļimt. Vispirms viens pilsonis, tad arī citi piecēlās un atteicās paciest tik nepiedzīvotu vardarbību, un pēc katras atteikšanās sekoja nepaklausīgā pilsoņa mantas konfiskācija. Kad ķeizars ar karaspēku atkāpās, viņš sacīja:
— Gan es jums vēl iemācīšu saprast, kurš šeit ir saimnieks.
— Nost ar unifikāciju!— sauca daži. Tos tūdaļ apcietināja, un kareivji izrāva tos no raudošo piederīgo skavām.
Taču pa šo laiku, kā jebkurš pravietis būtu paredzējis, bija izveidojies viens sociāldemokrāts. Kad ķeizars grasījās kāpt apzeltītajā ķerrā, kas viņu gaidīja pie baznīcas durvīm, sociāldemokrāts dūra viņam reižu piecpadsmit vai sešpadsmit ar harpūnu, taču darīja to ar parasto sociāldemokrātisko nedrošību, tā ka ķeizaram netrāpīja.