Tai pašā naktī notika eksplozija. Nācija sacēlās kā viens vīrs, lai gan četrdesmit deviņi revolucionāri bija sieviešu dzimuma. Kājnieki nometa savas mēslu dakšas, artilēristi — kokosriekstus, flote sacēlās; ķeizaru sagrāba viņa pilī, sasēja viņam rokas un kājas. Viņš bija gaužām satriekts un sacīja:
— Es jūs atbrīvoju no nežēlīgas tirānijas; es jūs pacēlu no pazemojuma un padarīju par nāciju citu nāciju vidū; es jums radīju spēcīgu, kompaktu, centralizētu valdību; un — pats visgalvenais — devu jums visaugstāko laimi — unifikāciju. To visu esmu jūsu labā darījis, bet pateicības vietā saņemu naidu, apvainojumus un šīs saites. Ņemiet mani, dariet ar mani visu, ko vien gribat. Es nolieku savu kroni un visus valdnieka simbolus un daru to ar prieku, atbrīvodamies no nepanesami smagas nastas. Jūsu labā es tos pieņēmu, jūsu labā
nolieku. Ķeizariskā dārgakmeņa Vairs nav, lauziet un iznīciniet nederīgo ietvaru, kā vien jums tīk.
Salinieki, vienprātīgi nobalsojot, izsprieda eksķeizaram un sociāldemokrātam tiesu: uz mūžu izslēgt viņus no tiesībām piedalīties dievkalpojumos vai mūža spaidu darbos uz galerām vaļu zvejas laivā, atļaujot pašiem izvēlēties. Nākamajā dienā nācija atkal sapulcējās, uzvilka atpakaļ mastā Anglijas karogu, padarīja dižciltīgos no jauna par vienkāršiem pilsoņiem un pēc tam nekavējoties visu uzmanību un spēkus veltīja nezālēm aizaugušajiem jamsa laukiem un veco nodarbošanos, un vecās dziedinošās un nomierinošās dievbijības atjaunošanai. Eksķeizars atdeva pazudušo likumu par mantas neaizskaramību un paskaidroja, ka pats to nozadzis — nevis, lai kādam kaitētu, bet gan lai sekmētu savu politisko mērķu piepildīšanu. Nācija tūliņ iecēla bijušo maģistrāta galvu atpakaļ amatā un atdeva tam atsavināto īpašumu.
Labi pārdomājuši, eksķeizars un sociāldemokrāts labāk izvēlējās būt izslēgtiem uz mūžu no līdzdalības dievkalpojumos, nekā būt par galeru vergiem «ar pastāvīgu līdzdalību dievkalpojumos», kā viņi paši izteicās; to dzirdot, salinieki nodomāja, ka pārciestās bailes nabaga vīriem laupījušas saprašanu, un nolēma tos pagaidām paturēt ieslodzījumā. Ko arī izdarīja.
Tāds ir stāsts par Pitkērnas «apšaubāmo ieguvumu».
FAKTI PAR NESENO NOZIEGUMU KARNEVALU KONEKTIKUTA
Es jutos labi, jutos gandrīz līksms. Aizkūpināju cigāru, kad pašreiz ienesa rīta pastu. Uz pirmās aploksnes, kam uzmetu skatienu, ieraudzīju rokrakstu, kas man lika notrīsēt priecīgā satraukumā līdz sirds dziļumiem. Tas bija krustmātes Mērijas rokraksts; un viņa bija cilvēks, ko mīlēju un cienīju vairāk par visiem cilvēkiem pasaulē ārpus sava tiešā ģimenes loka. Bērnībā viņa bija mans elks; un arī brieduma gadi, kuros sabrūk tik daudzi agrīnie ideāli, nespēja viņu nogāzt no pjedestāla; nē, nepavisam, viņas tiesības tur atrasties tikai nostiprinājās, un nekas, itin nekas nespētu viņu nogāzt no troņa. Lai pierādītu, cik spēcīga ir viņas ietekme uz mani, minēšu vienīgi šo: kad visu pārējo aizrādījumi «atmet smēķēšanu!» mani sen vairs ne mazākā mērā neskāra, krustmāte Mērija tomēr mācēja atmodināt manā kūtrajā sirdsapziņā vārgas dzīvības pazīmes, kad par šo tematu ierunājās. Taču visam šai pasaulē ir nospraustas robežas. Un pēdīgi pienāca laimīgā diena, kad arī krustmātes Mērijas vārdi mani vairs nespēja aizkustināt. Es jutos ne tikai priecīgs, kad šī diena pienāca, jutos daudz vairāk nekā priecīgs, jutos pateicīgs liktenim, jo, kad saule tovakar norietēja, bija izgaisusi vienīgā ēna, kas varēja aptumšot manu patiku uzturēties krustmāmiņas sabiedrībā. Atlikušais laiks, ko viņa toziem pavadīja pie mums, pagāja pilnīgā, jaukā saskaņā. Viņa, protams, arī pēc šīs dieva svētītās dienas tikpat dziļā nopietnībā kā agrāk turpināja mani pārliecināt, lai atmetu kaitīgo ieradumu, bet tam vairs nebija nekādas nozīmes; tai pašā mirklī, kad viņa sāka par šo tematu runāt, es kļuvu rāms, rimts un vienaldzīgs — absolūti, nepielūdzami vienaldzīgs. Līdz ar to šā jaukā apciemojuma pēdējās nedēļas aizslīdēja kā tīkams sapnis, man tās bija dziļa apmierinājuma piesātinātas. Savu iemīļoto netikumu es nebūtu spējis izbaudīt tīksmīgāk pat tad, ja mana maigā spīdzinātāja būtu pati kūpinājusi pīpi vai būtu profesionāla advokāte. Šobrīd, ieraugot viņas rokrakstu, izjutu, ka ļoti kāroju ar viņu atkal sastapties. Nebija grūti uzminēt, ko izlasīšu vēstulē. Atplēsu aploksni. Brīnišķīgi! Tieši tas, ko gaidīju,— viņa brauc šurp! Brauc šurp šo pašu dieniņu — ar rīta vilcienu; var ierasties jebkuru mirkli.
Un es sacīju pats sev:
— Esmu pilnīgi laimīgs un piepildīts. Ja šai brīdī ienāktu mans negantākais ienaidnieks, es mīļu prātu grieztu par labu visu, ko esmu tam nodarījis ļaunu.
Tai pašā mirklī durvis atvērās un istabā ienāca sačervelējies, noplucis punduris. Augumā viņš nesniedzās augstāk par divām pēdām. Izskatījās gadus četrdesmit vecs. Katrs sejas vaibsts un itin viss viņa augumā šķita it kā sašķobījies, kā izmežģījies; un, kaut arī nebija iespējams parādīt uz kādu noteiktu ķermeņa daļu un apgalvot, ka tā ir kropla, tomēr vērotājs uzreiz redzēja, ka šis sīkala ir kroplis — pilnīgs, vienmērīgi, precīzi izkārtots kroplis. Sejā un skadrajās, mazajās ačelēs jaudās lapsas viltība, bet arī šaudīga modrība un ļaunīgums. Un tomēr — šim sīkajam, nejaukajam cilvēķelim, šim drazu vīšķim, piemita kaut kāda tāla, netverama līdzība ar mani! Kaut kā neskaidri tā izpaudās visā šā neradījuma būtnē, sejas izteiksmē, pat apģērbā, žestos, uzvedībā un kustībās. Tā bija neizdevusies, slikti uztverta burleska par mani, smieklīgi samazināta karikatūra. Viens, kas mani aizskāra neatvairāmi un ārkārtīgi nepatīkami: punduri no galvas līdz kājām klāja tāds kā pūkains, zaļgans pelējums — gluži tāds, kāds dažkārt mēdz uzmesties vecai, sapelējušai maizei. Šis skats man galīgi apšķebināja dūšu.