Nelikdamies gar mani ne zinis, viņš aizgāja līdz leļļu krēsliņam un atsēdās uz tā, ne lūgts, ne aicināts, gluži kā savās mājās. Platmali viņš nevērīgi iemeta papīrgrozā. Tad pacēla no grīdas manu māla pīpi, uz ceļgala to pāris reižu padauzīja, piebāza pīpes galviņu ar tabaku, ko pašņāpa no kastes, kas stāvēja viņam līdzās, un pavēlnieka balsī uzsauca man:
— Padod sērkociņus!
Es nosarku līdz matu galiem; daļēji aiz sašutuma, bet daļēji tādēļ, ka visās šajās izdarībās pārspīlētā veidā kaut kas atgādināja manu paša izturēšanos, ko reizēm atļāvos attieksmē pret tuviem draugiem, bet nekad, itin nekad pret svešiem. Gribēju paņemt un iemest punduri krāsni, tomēr kāda neizprotama nojausma, ka punduris ir mans likumīgs pavēlnieks, piespieda mani viņam paklausīt. Viņš uzšķīla sērkociņu, aizkūpināja pīpi, domīgi ievilka pāris dūmu un tad mulsinoši pazīstamā manierē sacīja:
— Nešķīsti draņķīga diena pašreizējam gadalaikam, vai ne?
Aiz pazemojuma un dusmām es atkal nosarku; šis teiciens nemaz nebija sevišķi pārspīlēts atdarinājums tam, kā es savā laikā šad tad mēdzu runāt, turklāt tas tika pateikts īpašā manierē, pastiprināti stiepjot vārdus, šķiet, tīši atdarinot manu runas veidu. Nekas mani nespēj tā nokaitināt kā atgādinājums uz šo nedrošību manā valodā ar modi gari stiept vārdus. Es viņam nikni atcirtu:
— Klausies, sušķi! Uzvedies, kā nākas, citādi es tevi izmetīšu pa logu.
Mazajam vīrelim sejā pavīdēja ļaunīgs, apmierināts, pašpārliecināts
smlniņš, viņš nicīgi izpūta dūmu mākuli uz manu pusi un, vēl uzsvērtāk vārdus stiepdams, noteica:
— Nu-u, rāmāk gan, neesi tik traki iedomīgs, kad runā ar pārākiem ļaudīm.
Tāda salta augstprātība mani pagalam satracināja un tomēr, šķiet, uz mirkli it kā pakļāva savai varai. Brītiņu punduris ar savām seska ačelēm mani cieši vēroja un tad nepārprotami ņirdzīgi ieminējās:
— Šorīt tu patrieci klaidoni no savām namdurvīm.
Es skarbi attraucu:
— Varbūt patriecu, varbūt ne. Kā tu to zini?
— Redzi — zinu. Ir taču vienalga, kā uzzināju.
— Nu, labi. Pieņemsim, ka patriecu klaidoni.no namdurvīm. Un kas par to?
— O, nekas; nekas sevišķs. Tikai tu samelojies.
— Es nemeloju. Tas ir, es …
— Jā gan. Tu viņam meloji.
Jutu sirdī ieduramies vainas apziņu — īstenībā tā sāka mani mocīt jau tad, kad klaidonis vēl nebija aizgājis ne kvartālu no manas mājas, tomēr neparko negribēju izrādīt, ka jūtos pieķerts negodīgā rīcībā. Tālab sacīju:
— Tā ir tukša melšana. Klaidonim es teicu . ..
— Stop! Nupat gribēji pa otram lāgam sameloties. Es zinu, ko tu viņam teici. Tu teici, ka virtuvene aizgājusi uz pilsētu un nav nekā atstājusi brokastīm. Dubultmeli. Tu zināji, ka virtuvene ir turpat aiz durvīm un ka ēdamā mājā papilnam.
Šī apbrīnojamā precizitāte man aizsita valodu, un es brīnumiem nevarēju vien nobrīnīties, kā tas ērms ticis pie šīm ziņām. Sarunu viņš, protams, varēja uzzināt no klaidoņa, bet ar kādas burvestības palīdzību izdibinājis par paslēpušos virtuveni? Taču punduris jau atkal sāka runāt:
— Un diezgan nožēlojami, diezgan zemiski tu izrīkojies arī viņdien, kad liedzies izlasīt un literāri novērtēt nabaga jaunās sievietes manuskriptu; un viņa bija tik tālu nākusi un tik daudz no tava sprieduma cerējusi. Nu, vai man nav taisnība?
Es jutos kā gatavais nelietis. Un, jāatzīstas, tā biju juties ikreiz, kad atcerējos šo gadījumu. Es tumši pietvīku un atteicu:
— Paklau, vai tev nav nekā labāka, ko darīt, kā1 ložņāt apkārt un bāzt degunu citu cilvēku darīšanās? Vai meitene tev to pastāstīja?
— Nav svarīgi — stāstīja vai nestāstīja. Svarīgi ir tas, ka tu šo nejēdzību izdarīji. Un vēlāk par to kaunējies. Aha! Arī tagad tev par to kauns!
To viņš pateica ar velnišķīgu prieku. Es dedzīgi attraucu:
— Meitenei es ļoti laipni un saudzīgi paskaidroju, ka nevaru uzņemties dot spriedumu ne par vienu manuskriptu, jo viena atsevišķa cilvēka spriedumam nav nozīmes. Tas varētu izcilu darbu novērtēt pārāk zemu un tādējādi to nolaupīt lasītājiem vai arī par augstu novērtēt blēņas, pašķirot tām ceļu lasītāju gaumes bojāšanai. Sacīju, ka vienīgais soģis, kam tiesības spriest par literāru darbu, ir plašā publika, un tādēļ vislabākais būs jau pašā sākumā celt savu darbu tai priekšā, jo agrāk vai vēlāk tas tikpat vai nu pastāvēs, vai kritīs atkarībā no šās visvarenās tiesas sprieduma.
— Jā, to tu visu pateici gan. Pateici, mānīgais, zemsirdīgais blēdi! Taču, kad gaišā cerība meitenes sejā izgaisa, kad tu redzēji, kā viņa zagšus paslēpj zem šalles papīra tīstokli, ko tik lielā pacietībā bija pierakstījusi, nokaunējusies no sava lolojuma, ar ko vēl nupat bija tā lepojusies, kad tu redzēji viņas acīs apdziestam prieku un parādāmies asaras, kad tā, kas tik lepna bija atnākusi, pazemīgi noliektu galvu . . .
— O, rimsties! Rimsties! Rimsties! Lai tava nežēlīgā mēle kaltin izkalst! It kā šīs domas vēl nebūtu gana mani mocījušas, it kā tev būtu vajadzējis nākt šurp un atmodināt visu no jauna!