Nožēla! Nožēla! Man likās, tā saēdīs manu sirdi kā rūsa! Un tas mazais nelietis joprojām sēdēja, kur sēdējis, nicīgā priekā glūnēja uz mani un mierīgu prātu smīkņāja. Beidzot viņš atkal sāka runāt. Katrs teikums bija pilns sarkasma un dzēlības, katrs izteiktais vārds mani dedzināja kā sērskābe. Punduris man atgādināja reizes, kad dusmās tiku uzbrucis saviem bērniem un viņus sodījis, kad, mazliet ar viņiem aprunājies, būtu varējis noskaidrot, ka palaidnībā vainīgi citi, nevis viņi. Viņš man atgādināja, kā esmu mierīgi noklausījies, kad apmelo manus vecus, labus draugus, un bijis par gļēvu, lai kaut ar vārdu tos aizstāvētu. Viņš man atgādināja daudz nekrietnu darbu, ko biju darījis pats, un daudzus, ko, manis rosināti, bija izdarījuši bērni vai tādi cilvēki, kas nespēj par savu rīcību atbildēt; atgādināja ari tādas nelietības, ko biju plānojis, ko biju vēlējies izdarīt, bet atturējies vienīgi tādē), ka biju baidījies no sekām. Izmeklētā nežēlībā viņš citu pēc cita atsauca man atmiņā visus pāridarījumus, rupjības un pazemojumus, kādiem biju pakļāvis draugus, kas tagad jau miruši un «varbūt nāves stundā atcerējās un vēlreiz smagi pārdzīvoja šos sāpinājumus»— pēdējos vārdus viņš uzsvēra ar īpaši indīgu dzēlību.
— Piemēram,— viņš sacīja,— tu taču nebūsi aizmirsis seno atgadījumu ar savu jaunāko brāli, kad jūs abi vēl bijāt puišeļi un kopā augāt. Viņš mīlēja tevi un vienmēr uzticējās tev tik stiprā paļāvībā, ko nespēja satricināt pat tavi daudzie nodevīgie gājieni. Viņš tev sekoja kā sunītis, būdams ar mieru paciest gan pāri darījumus, gan aizvainojumus, ja vien drīkstēja palikt kopā ar tevi. Pēdējā reize, kad tu viņu redzēji sveiku un veselu, tev droši vien ir milzīgs mierinājums. Tu ar godavārdu apsolīji, ka viņam nenotiks nekas ļauns, ja viņš atļaus, lai tu aizsien viņam acis; un tad, vai aizrīdamies smieklos par varen jautro joku, tu aizvedi viņu uz strautu, pār kuru bija pārvilkusies plāna ledus kārtiņa, un pagrūdi; kā tu smējies! E, man šķiet, kaut arī tu nodzīvotu tūkstoš gadu, tev nekad neizdosies aizmirst viņa maigo, pārmetuma pilno skatienu, kad viņš, salā drebēdams, ar mokām izķepurojās no ūdens! Oho! Tu to redzi arī šajā mirklī, tu redzi to šajā mirklī!
— Zvērsl Esmu to redzējis miljons reižu un redzēšu vēl miljons reižu! Un kaut tu satrunētu un sabirtu pīšļu pīšļos un līdz pastarajai tiesai ciestu to, ko tagad ciešu es, kad tu visu to no jauna cel dienasgaismāl
Punduris apmierināts pasmējās un turpināja mani apsūdzēt par visu, ko mūžā esmu nodarījis. Drūms un nomākts es klusēdams panesu nežēlīgos pātagas cirtienus. Beidzot kāda viņa piezīme lika man pēkšņi satrūkties…
— Pirms mēnešiem diviem tu kādā otrdienas naktī pamodies un nodevies kaunpilnām atmiņām par sevišķi zemisku un riebīgu pāridarījumu nabaga neizglītotam indiānim mežonīgajā Klinškalnu apkaimē tūkstoš astoņi simti… gada ziemā un . ..
— Apklusti, nešķīstais! Apklusti jel uz mirkli! Vai gribi sacīt, ka tev zināmas pat manas visapslēptākās domas?
— Gandrīz liekas, ka tā ir. Vai tad tu nedomāji par to, ko nule pieminēju?
— Pie savas dzīvības zvērot, jāatzīstas, ka domāju. Paklau, draugs, paraugies man acīs. Kas tu esi?
— Nu, kā tev šķiet — kas es esmu?
— Man liekas, tu esi pats sātans. Manuprāt, tu esi velns.
— Nē.
— Nē? Bet kas tad?
— Vai tu patiesi vēlies to zināt?
— Patiesi.
— Nu, lai tad iet ari — es esmu tava Sirdsapziņa!
Nākamajā mirklī mani pārņēma neprātīgs prieks un sajūsma. Metos sīkalam virsū, rēkdams:
— Nolādētais! Simtiem miljoniem reižu esmu vēlējies, kaut tu būtu satverams un es reiz varētu tevi nogrābt aiz rīkles! Nu es beidzot atriebšos tev par visu . ..
Čikš! Neviens zibens nespēj pazibēt ātrāk kā mana Sirdsapziņa! Viņš palēcās sānis tik aši, ka mani pirksti satvēra tukšumu, bet viņš jau tupēja uz visaugstākā grāmatplaukta un izsmējīgi rādīja man garu degunu. Sviedu viņam ar krāsns kruķi, bet netrāpīju. Sviedu ar zābaku kalpiņu. Aklā niknumā skraidīju pa istabu, grābu katru metamo, kas gadījās pie rokas; pa gaisu lidoja grāmatas, tintnīcas, lieli ogļu gabali, bez žēlastības bombardējot plauktu, uz kura tupēja vīrelis; tomēr pūlējos veltīgi; sīkala veikli izvairījās no maniem šāviņiem; kad es pārguris atkritu krēslā, viņš piedevām vēl sāka uzvaras priekā zobgalīgi ņirgt. Kamēr es aiz noguruma un satraukuma pūtu un elsu, mana Sirdsapziņa atkal sāka runāt:
— Mans lāga vergs, tu esi dīvaini neaptēsts — nē, es gribēju sacīt — raksturīgi neaptēsts. Jāteic, tu esi ļoti izturēts, vienmēr tu pats, vienmēr — gatavais ēzelis. Citādi tev ienāktu prātā: ja tu būtu gatavojies šai slepkavībai ar skumju sirdi un smagu sirdsapziņu, es tūliņ salīktu zem tādas nastas. Ak, tu muļķi, es svērtu veselu tonnu un nespētu paslieties no grīdas; bet tu meties mani nogalēt ar tādu prieku un iekāri, ka tava Sirdsapziņa kļuva viegla kā spalviņa; tālab, raugi, es tupu šeit augšā un neesmu tev aizsniedzams. Jebkuru parastu muļķi es spēju pat cienīt, bet tevi — fui!
Es būtu atdevis diezin ko, lai man būtu smagi ap sirdi un es tādējādi dabūtu to neradījumu lejā un varētu nožmiegt, bet mana vēlēšanās bija pārāk kvēla, lai es spētu sērot par tās piepildījumu. Tā man atlika vienīgi ar ilgu pilnu skatienu lūkoties augšup uz savu pavēlnieku un skaisties par neveiksmi, kas man liedza smagu sirdsapziņu vienīgo reizi visā mūžā, kad patiesi to vēlējos. Pamazām nomierinājos un sāku apcerēt pēdējās stundas neparastos piedzīvojumus, un, protams, manī pamodās dabiska ziņkāre. Sagatavoju prātā vairākus jautājumus, ko nešķīstenim uzdot. Tieši šai brīdī istabā ienāca viens no maniem puikām, atstādams durvis aiz sevis vaļā, un iesaucās: