— Vai! Kas tad te noticis? Tas grāmatplaukts taču …
Es nikni pielēcu kājās un uzkliedzu viņam:
— Arā! Ātrāk! Lēkšiem! Pazūdi! Taisi ciet durvis! Žigli, citādi mana Sirdsapziņa būs prom!
Durvis aizcirtās, un es tās aizslēdzu. Pametu skatienu augšup un jutos pateicīgs līdz dvēseles dziļumiem, kad redzēju, ka mans saimnieks vēl joprojām atrodas manā gūstā. Sacīju:
— Sasodīts, gandrīz būtu tevi pazaudējis! Bērni ir visnevīžīgākie radījumi. Bet kā tas ir, draugs, puika taču laikam tevi vispār nepamanīja?
— Pavisam vienkārši. Nevienam, izņemot tevi, neesmu redzams.
Šo informāciju es, dziļi apmierināts, paturēju prātā. Ja vien man radīsies iespēja, es varēšu šo izdzimteni piebeigt, un nevienam par to nebūs ne jausmas. Taču šī doma mani padarīja tik priecīgu, ka mana Sirdsapziņa nespēja noturēties savā vietā uz plaukta, bet sāka lidināties pie griestiem kā gaisa baloniņš. Es tūdaļ piedāvāju:
— Nāc šurp, Sirdsapziņa, parunāsim pa draugam. Noslēgsim uz brītiņu pamieru. Man traki gribas tev uzdot dažus jautājumus.
— Lūdzu. Sāc!
— Nu, tad vispirms — kādēļ tu līdz šim nekad nekļuvi saredzams?
— Tādēļ, ka tu līdz šim nekad netiki izteicis lūgumu, lai es parādos; precīzāk sakot, nebiji to darljisfstajā noskaņojumā un pareizajā veidā. Šoreiz tev bija īstais noskaņojums, kad tu aicināji savu negantāko ienaidnieku, un tieši tas es daudzējādā ziņā tev esmu, kaut ari tu to nemaz nenojauti.
— Vai mana vēlēšanās pārvērta tevi par miesu un asinīm?
— Nē. Tā vienīgi padarīja mani tev saredzamu. Es esmu nemateriāls — kā visi gari.
ŠI piezīme mani izraisīja skaudru neapmierinājumu. Kā lai viņu nogalinu, ja viņš ir nemateriāls? Taču es šo izjūtu neizrādīju un lūkoju viņam pielabināties, teikdams:
— Sirdsapziņa, ko turies tik tālu, ja gribam sarunāties? Nokāp lejā, izpīpē vēl vienu pīpi.
Uz to viņš atbildēja ar nicināšanas pilnu skatienu, ko vēl papildināja ar vārdiem:
— Nokāpt lejā, kur tu vari mani notvert un nogalināt? Ielūgums ar pateicību noraidīts.
«Kārtībā,» es klusībā bildu pats sev, «tātad liekas, ka garu tomēr var nogalināt; saderēsim, ka drīz vien pasaulē būs par vienu garu mazāk.» Balsi teicu citu:
— Draugs …
— Pag, pag, nesteidzies. Es neesmu tavs draugs, esmu tavs ienaidnieks. Nestāvu arī ar tevi uz vienas pakāpes, esmu tavs saimnieks. Esi tik laipns un, mani uzrunājot, saki «jūs, mans kungs». Tu izturies pārāk familiāri.
— Man tādi tituli nepatīk. Esmu mierā uzrunāt jūs ar «ser». Tas ir, cik nu vispār . ..
— Par to nestrīdēsimies. Paklausi, vairāk es nekā neprasu. Un tagad čauksti vien tālāk.
— Labi, mans kungs — ja jau cita uzruna kā «mans kungs» jūs neapmierina. Gribēju pajautāt, cik ilgi jūs būsiet man saredzams?
— Pastāvīgi!
Biju bez mēra sašutis un iesaucos:
— Tā, gluži vienkārši, ir varmācība. Tādas par to ir manas domas. Jūs mani visu mūžu esat vajājis, vajājis un vajājis, paliekot neredzams. Jau tas bija pietiekami nejēdzīgi; bet to, ka tāda izskata radījums kā jūs man visu atlikušo mūžu klīdis līdzi kā otra ēna, nav iespējams paciest. Tādas ir manas domas, mans kungs, spriediet par to, kā jums tīk.
— Mīļo zēn, visā pasaulē nekad nav bijis priecīgākas sirdsapziņas par mani tai brīdī, kad tu mani padarīji saredzamu. Tagad varu skatīties tev tieši acīs, varu tevi visādi apsaukāt, varu tev uzglūnēt, varu tevi dzalkstīt un izsmiet; un tu gaužām labi zini, cik daudz var izteikt ar sejas izteiksmi un žestiem, īpaši, ja efektu vēl kāpina sadzirdama runa. Turpmāk es tevi allaž uzrunāšu tava paša činkstošajā, stieptajā mazbērnu valodā.
Es aizlidināju ogļu liekšķerīti. Velti. Mans kungs sacīja:
— Nu, nu, ko ālējies! Atceries pamieru!
— Ek, aizmirsās. Centīšos. Centīšos turpmāk būt pieklājīgs, un jūs pārmaiņas pēc arī pacentieties. Pieklājīga sirdsapziņa. Iznāk labs joks. Izcili labs joks. Visas sirdsapziņas, par kurām līdz šim esmu dzirdējis, pastāvīgi bijušas ņerkstīgas, urķīgas, riebīgas mežones, kas to vien zina, kā meklēt cilvēka rīcībā kļūdas. Jā. To vien zina, kā nemitīgi gāzties virsū par šādu vai tādu sīkumu — kaut tās visas putēdamas izputētu! Es savējo labprāt iemainītu pret melnajām bakām un septiņu veidu diloņiem un būtu vēl priecīgs par tādu darījumu. Pastāstiet man tagad, kādēļ sirdsapziņa nevarētu cilvēku par kādu nodarījumu vienreiz pamatīgi paņemt priekšā un pēc tam likt mierā? Kādēļ vajag viņu grauzt nakti un dienu, nedēļām un gadiem, visu laiku par vienu un to pašu veco grēku? Tur nav nekādas jēgas, tas nav saprātīgi. Manuprāt, sirdsapziņa, kas tā rīkojas, pati ir nelietīgāka par nelietīgu.
— Nu, mums tā patīk, mūs tas apmierina.
— Vai jūs to darāt godīgā nolūkā — vērst cilvēku labāku?
Šis jautājums izraisīja ironisku vīpsnu un šādu atbildi:
— Nē, ser. Atvaino mani. Mēs to darām vienīgi tādēļ, ka tas ir mūsu «darbs». Tā ir mūsu nodarbošanās. Tās mērķis, zināms, ir padarīt cilvēku labāku, bet mēs esam tikai neieinteresēti izpildītāji. Mēs saņemam autoritatīvus norādījumus, pašiem mums nekas nav sakāms. Mēs paklausām pavēlēm un neliekamies ne zinis par sekām. Bet esmu ar mieru atzīt, ka mēs, ja vien rodas iespēja, mazliet sakrājam pavēles vienkop, un tāda iespēja rodas gandrīz vienmēr. Tas mums patīk. Mums pavēlēts cilvēkam dažas reizes atgādināt viņa nodarījumu; neslēpšu, ka mēs to darām ar nestrīķētu mēru. Un, ja gadās sastapt sevišķi jūtīgas dabas cilvēku… kā mēs viņu tad tirpinām! Zinu gadījumu?, kad sirdsapziņas īpašās reizēs mēro tālo ceļu no Ķīnas vai Krievzemes tādēļ vien, lai noskatītos, kā tāds cilvēks tiek dzīts caur rīkstēm. Es, piemēram, pazinu kādu vīru, kas neviļus bija sakropļojis mazu mulatu bērniņu: ziņas par notikumu izplatījās ātri un tālu, un es nevienam nenovēlu izdarīt kaut ko tādu, ka sirdsapziņas saskrien no malu malām un palīdz darītāja sirdsapziņai pārmācīt vainīgo. Tas vīrs lielās mokās četrdesmit astoņas stundas noskraidīja šurp un turp pa istabu ne ēdis, ne gulējis un tad ielaida sev lodi galvā. Bērnelis pēc trim nedēļām atkal bija sveiks un vesels.