— Esat gan jūs, maigi izsakoties, vērtīga kompānija. Man šķiet, es tagad sāku saprast, kālab jūs pret mani allaž esat izturējies mazliet nekonsekventi. Savā kārībā izspiest no grēka visu sulu, cik vien tajā ir, jūs piespiežat grēku nožēlot trijos vai četros dažādos veidos. Jūs, piemēram, nosodījāt to, ka samelojos klaidonim, un es to pārdzīvoju. Bet vēl tikai vakardien pateicu vienam klaidonim acīs tīru patiesību: proti, ka slikti rīkojas tas pilsonis, kas atbalsta klaidonību, tādēļ viņam nekā nedošu. Ko jūs tad darījāt? Are, tad jūs mani spiedāt nākt pie atziņas: «Ak, būtu bijis daudz labsirdīgāk un cilvēcīgāk atvairīt viņu ar laipniem, nenozīmīgiem meliem, lai viņš, projām iedams, nodomātu: kaut arī nedabūju maizes riecienu, tomēr sirsnīgā apiešanās arī ir kaut kas, par ko varu justies pateicīgs.» Un tad es visu dienu pārdzīvoju to. Vēl trīs dienas agrāk es pabaroju klaidoni, pabaroju no brīva prāta, uzskatīdams to par tikumisku rīcību. Bet jūs nekavējāties man aizrādīt: «Ak, tu sliktais pilsoni, tu devi ēst klaidonim!» Un es, kā parasts, atkal to pārdzīvoju. Reiz devu klaidonim darbu, bet jums pret to bija iebildumi — protams, pēc līguma noslēgšanas; pirms tam jūsu balsi nekad nedzird. Nākamais gājiens: es nedevu klaidonim darbu; jūs iebildāt arī pret to. Pēc tam nolēmu vienu klaidoni nosist; jūs man neļāvāt iemigt, urdīdams mani un noturēdams nomodā visu nakti. Nākamajā reizē biju cieši pārliecināts, ka nu gan rīkojos pareizi, jo, projām raidot, izvadīju klaidoni ar svētības vārdiem; un, lai dievs jums dod nodzīvot manu mūžu, ja atkal augu nakti nemocījāt mani ar pārmetumiem, kādēļ neesmu to klaidoni piebeidzis. Vai pastāv kaut viena iespēja apmierināt to ļaunprātīgo izgudrojumu, ko dēvē par sirdsapziņu? »
— Ha, ha! Brīnišķīgi! Turpini!
— Bet jūs man atbildiet uz šo jautājumu. Vai pastāv tāda iespēja?
— Tādas, ko es tev vēlētos izpaust, nav, mīļais dēls. Ēzeli gatavais! Mani neinteresē, kas vada tavu roku, man pietiek ar to, ka iečukstu tev ausī kādu vārdiņu un piespiežu tevi domāt, ka esi izdarījis drausmīgu nejaucību. Tas ir mans darbs un mans prieciņš — likt tev nožēlot itin visu, ko tu dari. Ja esmu dažu iespēju palaidis garām neizmantotu, tad tas noticis bez nodoma, tici man, ka tas noticis bez nodoma.
— Neraizējieties, cik man zināms, jūs neko neesat palaidis garām neizmantotu. Visā mūžā neesmu izdarījis nevienu labu vai sliktu darbu, ko nākamajās divdesmit četrās stundās nebūtu nožēlojis. Viņsvētdien baznīcā noklausījos sprediķi par ziedojumiem labdarīgiem mērķiem. Mans pirmais impulss bija ziedot trīssimt piecdesmit dolārus; tad pārdomāju un samazināju ziedojumu par simtu; pārdomāju vēlreiz un samazināju vēl par simtu; pārdomāju vēlreiz un nometu pēdējo simtu; kļuva žēl ir tā, un atlikušos piecdesmit dolārus samazināju līdz divdesmit pieciem, bet arī tas šķita par daudz, un es noslidināju summu līdz piecpadsmit, vēlreiz pārdomāju un nolēmu, ka pietiks ar divarpus dolāriem; kad beidzot kolektes šķīvis nonāca līdz manim, es vēlreiz pārdomāju un iemetu tajā desmit centus. Taču, pārnācis mājās, no visas sirds vēlējos, kaut varētu atgūt savus desmit centus! Jūs man nekad neesat ļāvis noklausīties sprediķi par žēlsirdīgu labdarību, nelikdams par kaut ko ciest.
— Un nekad arī neļaušu, nekad! Uz mani tu vari droši paļauties.
— Laikam gan. Cik nav bijis tādu bezmiega nakšu, kad esmu vēlējies sagrābt jūs aiz sprandas. Un ja vien tagad man izdotos dabūt jūs rokā …
— Jā, par to es nešaubos. Bet es neesmu ēzelis, kalpoju vienīgi ēzelim par segliem. Bet turpini vien, turpini. Tu mani uzjautrini vairāk, nekā es vēlos atzīties.
— Priecājos. (Jūs taču neņemsiet ļaunā, ja mazliet samelojos, gluži vienkārši tādēļ, lai nezaudētu formu.) Tad klausieties arī. Necenšoties jūs personiski apvainot, tomēr teikšu, ka esat pluskatainākais un nožēlojamākais sačervelējies rāpulis, kādu vien var iedomāties. Paldies dievam, ka citiem cilvēkiem neesat saredzams, jo man būtu jānomirst aiz kauna, ka mana Sirdsapziņa ir tāds appelējis mērkaķis kā jūs. Ja vismaz jūs būtu savas sešas pēdas augumā un . ..
— Oho! Kurš tad tur vainīgs?
— Nezinu.
— Neviens cits kā tikai tu pats.
— Nemelsiet! Mani neviens par jūsu izskatu nav informējis.
— Vienalga, tev tomēr ar to allaž bijis ļoti ciešs sakars. Kad tev bija astoņi gadi, es biju septiņas pēdas garš un smuks kā bilde.
— Kaut jel jūs būtu jaunības plaukumā nomiris! Tad nebūtu tā sagrabējis.
— Dažs no mums — sirdsapziņām — izaug lielāks, dažs saraujas mazāks. Savā laikā tev bija liela auguma Sirdsapziņa, un, ka tagad tev ir tāda sarukusi, tas nav bez iemesla. Lai nu būtu kā būdams, vainīgi esam abi — tu un es. Tu, raugi, juti sirdsapziņas ēdas par katru nieku, es pat teiktu, slimīgi pārdzīvoji it visu. Tas notika pirms daudziem gadiem. Tu varbūt to nemaz vairs neatceries. Es savu darbu strādāju ar lielu dedzību, un mani tā iepriecināja tavi pārdzīvojumi par visiemīļotākajiem grēciņiem, no kuriem tu nespēji atbrīvoties, ka es bez mitas ņēmos tevi par tiem šaustīt, līdz, jādomā, pārcentos. Tu sāki dumpoties. Man tas par labu nenāca, es mazliet saruku augumā, mazliet appelēju un deformējos. Jo vārgāks es kļuvu, jo ciešāk un stūrgalvīgāk tu pieķēries tieši šiem grēkiem, līdz pēdīgi manā ārienē tās vietas, kas pārstāv attiecīgos netikumus, aprepēja kā haizivs āda. Piemēram, pīpēšana. Šo kārti noturēju par ilgu un — spēli zaudēju. Ja kāds vēl tagad cenšas tevi atrunāt no šī netikuma, raupjais apaugums, šķiet, plešas vēl lielāks un nosedz mani kā bruņukrekls. Tam piemīt noslēpumains, gurdinošs spēks; un tad es, tavs uzticīgais ienaidnieks, tava padevīgā Sirdsapziņa, iemiegu ciešā miegā. Ciešā? Tas nav nekāds apzīmējums. Iemiegu tā, ka šādās reizēs nedzirdētu pat pērkona grandienu. Tev ir vēl citi netikumi — varbūt kādi astoņdesmit vai deviņdesmit, kas mani ietekmē gluži tāpat.