— Tas man glaimo. Tad jau jūs dabūjat pagulēties itin ilgi un bieži.
— Tiesa — pēdējos gados guļu gan. Es varbūt gulētu, pat nepamoz- damies, ja nesaņemtu palīdzību.
— Kas jums palīdz?
— Citas sirdsapziņas. Tiklīdz kāda persona, ar kuras sirdsapziņu esmu pazīstams, cenšas tevi atrunāt no taviem netikumiem, es pierunāju savu draugu, lai tas atgādina savam klientam kādu viņa paša nelietību; attiecīgā persona tūliņ atstājas no tevis un cenšas nomierināt pati savu sirdsapziņu. Mans darba lauks kļuvis pavisam šaurs un aptver vairs tikai klaidoņus, topošas rakstnieces un tamlīdzīgas blēņas; taču neraizējies — ar tiem pašiem sīkumiem es tevi tramdīšu, kamēr vien tie pastāvēs. Vari droši uz mani paļauties.
— Laikam jau varu gan. Bet, ja jūs būtu bijis tik laipns par to ierunāties pirms gadiem trīsdesmit, es būtu pievērsis saviem grēkiem daudz vairāk uzmanības, un jūs ne vien būtu varējis saldi dusēt nemozdamies, bet piedevām būtu sarucis līdz homeopātiskas tabletītes izmēriem. Tāda Sirdsapziņa man būtu īsti pa prātam. Ja jūs būtu tik mazītiņš kā homeopātiska tabletīte un patrāpītos man pa ķērienam, vai domājat, ka es jūs ieslodzītu stikla burkā uzglabāšanai? Nē, ser. Es jūs izbarotu kraupainam sunim! Tas būtu jums vispiemērotākais gals — jums un visai jūsu sugai. Pēc manām domām, cilvēku sabiedrībā jums vietas nav. Bet nu par citu jautājumu. Vai jūs pazīstat daudzu šejieniešu sirdsapziņas?
— Labu tiesu.
— Kā man gribētos kādu no tām redzēt! Vai jūs nevarētu kādu atvest? Un vai man tās būtu saredzamas?
— Nē, protams.
— To man vajadzēja zināt nejautājušam. Vienalga, aprakstiet tās. Lūdzu, pastāstiet par mana kaimiņa Tompsona sirdsapziņu.
— Lai notiek. To sirdsapziņu es pazīstu ļoti labi; zinu viņu jau ilgus gadus. Pazinu jau tolaik, kad viņš bija vienpadsmit pēdu garš un nevainojami noaudzis. Bet tagad viņš ir pavisam sanīcis, kropls un gandrīz vairs ne par ko neinteresējas. Runājot par izmēriem … nu, pateikšu ari — viņš apmeties uz guļu cigāru kastē.
— Tā vajadzētu gan būt. Visā apkārtnē nav zemiskāka, nelietīgāka cilvēka par Hjū Tompsonu. Un vai Robinsona sirdsapziņu pazīstat?
— Jā. Augumā turas četrarpus pēdu; agrāk bija gaišmatis, tagad kļuvis par bruneti, tomēr vēl joprojām ir itin stalts un glīts.
— Nu jā, Robinsons ir lāga zellis. Vai pazīstat Toma Smita sirdsapziņu?
— To pazīstu kopš bērnības. Sākumā viņš augumā nepārsniedza četras collas un divu gadu vecumā bija diezgan lempīgs, ka gandrīz mēs visi tajos gados. Tagad viņš ir trīsdesmit septiņas pēdas garš — visstaltākā sirdsapziņa Amerikā. Kājas gan viņam, nabagam, neganti sāp, tomēr viņš ir apmierināts un možs. Neguļ ne mirkli. Viņš ir visaktīvākais un enerģiskākais Jaunanglijas Sirdsapziņu kluba biedrs — kluba prezidents. Nakt' un dienu viņš noņemas ar Smitu — strādā, piepūlē elsdams, piedurknes uzrotījis, apmierinātībā starodams. Savu upuri viņš spīdoši nolicis uz lāpstiņām. Viņš piedabūjis Smitu domāt, ka ik pēdīgais sīkums, ko šis dara, esot īsts nāves grēks; un tad mans draugs ķeras pie darba un liek nabaga Smitam locīties dvēseles mokās.
— Smits ir cēlākais cilvēks mūsu apkaimē, šķīstākais un labākais, un tomēr viņam sirds vai lūst, ka nespēj būt pietiekami labsi Vienīgi sirdsapziņa spēj izjust prieku, spīdzinot tādu dvēseli. Un vai manas krustmātes Mērijas sirdsapziņu pazīstat?
— Esmu to pa gabalu redzējis, bet personiski nav bijis gods iepazīties. Tā dzīvo brīvā dabā, jo ir par lielu, lai ieietu pat pa vislielākajām durvīm.
— Tam es ticu. Bet gribu vēl ko uzzināt. Vai pazīstat tā izdevēja sirdsapziņu, kurš reiz man nozaga dažus stāstiņus, lai tos izmantotu savam «seriālam», un pēc tam vēl panāca, ka man piesprieda samaksāt tiesas izdevumus; es iekritu parādos, līdz tiku ar viņu galā.
— Jā. Tā ir slavena sirdsapziņa. Pirms mēneša tā tika izstādīta kopā ar citām antikvitātēm, lai sagādātu līdzekļus kāda bijušā ministru kabineta locekļa sirdsapziņai, kas, trimdā izraidīta, mirst badā. Biļetes bija dārgas un braukšanas maksa augsta, bet es ceļoju par velti, izliekoties, ka esmu kāda redaktora sirdsapziņa, un tiku iekšā par puscenu, jo uzdevos par mācītāja sirdsapziņu. Tomēr tevis pieminētā izdevēja sirdsapziņa, kurai vajadzēja kļūt par izstādes naglu, savu eksponāta vērtību bija zaudējusi. Izstādīta tā bija gan, bet kāds no tā labums? Direkcija bija uzstādījusi mikroskopu, kam bija tikai trīsdes- mittūkstoškārtīga palielināšanas spēja, un tādēļ neviens nespēja eksponātu saskatīt. Vispārējā neapmierinātība, protams, bija milzīga, bet. ..
Tieši šai mirklī uz kāpnēm atskanēja steidzīgi soļi; es atvēru durvis, •un istabā iespurdza mana krustmāmiņa Mērija. Tā bija līksma tikšanās, nobira priecīga jautājumu un atbilžu krusa par visvisādiem notikumiem ģimenē. Pēc brīža krustmāte sacīja:
— Man tomēr vajadzēs tevi mazliet pabārt. Todien, kad pēdējoreiz tikāmies, tu man apsolīji par trūcīgo ģimeni, kas dzīvo aiz stūra, parūpēties tikpat gādīgi, kā es to darīju. Bet nu es gluži nejauši uzzināju, ka tu savu solījumu neesi izpildījis. Vai tas labi darīts?
Godīgi sakot, es to ģimeni biju pilnīgi aizmirsis. Tādēļ mani šai brīdī pārņēma skaudra vainas apziņa. Palūkojos augšup uz savu Sirdsapziņu. Skaidri redzēju, ka mana smagā sirds viņu jūtami ietekmē. Vīreļa augums sazvārojās; izskatījās, ka viņš teju, teju novelsies no grāmatplaukta. Krustmāte turpināja: