— Un bez tam, mans mīļais, cietsirdīgais vārda lauzēj, tu esi pametis novārtā manu mazo, nabaga aizbildināmo nespējnieku patversmē!— Es nosarku līdz ausīm, un mēle man bija kā sasieta. Vainas apziņai pieaugot skaudrumā un spēkā, mana Sirdsapziņa sāka smagi šūpoties šurp un turp; un, kad krustmāmiņa pēc īsa brīža bēdu māktā balsī vēl piebilda:— Tā kā tu nekad neesi viņu apciemojis, tad jau tev arī tagad nesāpēs sirds, dzirdot, ka nabadzīte pirms vairākiem mēnešiem nomirusi — pilnīgi pamesta, bez viena vienīga drauga.— Sirdsapziņa neizturēja manu ciešanu svaru, uz galvas novēlās no augstā plaukta un ar dobju būkšķi, kā svina pika, atsitās pret grīdu. Tur nu sīkala gulēja, sāpēs locīdamies, bailēs drebēdams, tomēr neprātīgā piepūlē sasprindzinādams katru muskuli, lai pieslietos kājās. Drudžainā cerībā es metos pie durvīm, aizslēdzu tās, pats ar muguru atspiedos pret tām un modri vēroju sava pavēlnieka cīniņu. Pirksti man jau niezēt niezēja ķerties pie slepkavīgā darba.
— Ai, kas noticis?— iesaucās krustmāte, atraudamās no manis un baiļu pilnām acīm sekodama manam skatienam. Es gandrīz nevaldāmā satraukumā elpoju strauji, aizgūtnēm. Krustmāte drausmās iekliedzās:
— Ai! Neskaties tā! Tu mani biedē! Kas tas varētu būt? Ko tu tur redzi? Kāpēc tu tā blenz? Kāpēc tik šausminoši kustini pirkstus?
— Stāvi rāma, sieva!— es aizsmacis čukstēju.— Skaties uz citu pusi! Neliecies zinis gar mani! Nekas nav noticis — nekas. Man bieži tā uznāk. Tūliņ pāries. Esmu pārsmēķējies.
Mans ievainotais pavēlnieks bija piecēlies; acis šausmās iepletis, viņš pusklupšus klatnzāja uz durvju pusi. Biju tā uzbudināts, ka tikko spēju ievilkt elpu. Krustmāte, rokas lauzīdama, vaimanāja:
— Es zināju, ka tā notiks. Zināju, ka beigu beigās tā notiks! Es tevi lūgtin lūdzu, atmet to nejauko paradumu, iekams nav par vēlu! Tu nevari, tu nedrīksti palikt kurls pret manu lūgšanos!
Mana nomocītā Sirdsapziņa pēkšņi kļuva pavisam vārga.
— Apsoli, jel apsoli, ka turpmāk vairs nebūsi riebīgās tabakas vergs!— Mans pavēlnieks sāka streipuļot kā apreibis un nevarīgi taustīties uz priekšu. Burvīgs skats!— Es tevi lūdzu, lūdzu, lūdzos! Tev zūd saprašana! Acīs tev gail ārprāts! Tās liesmo trakumā! Klausi, klausi mani — glābies! Vai redzi, ka lūdzos tevi, ceļos krizdama!— Kad viņa noslīga manā priekšā uz ceļiem, mana Sirdsapziņa atkal sagrīļojās, tad gurdi saļima uz grīdas un, acīm ciet veroties, uzmeta man pēdējo, aizmigloto skatienu, kas lūdzās žēlastību.
— Apsolies, lai neaizietu bojā! Apsolies! Apsolies, lai paliktu dzīvs!
Uzvarētā Sirdsapziņa izdvesa garu nopūtu, aizvēra acis un aizmiga
ciešā miegā!
Mežonīgi iebrēkdamies, es krustmātei garām vienā lēcienā aizšāvos pie sava mūžsenā ienaidnieka un sagrābu to aiz rīkles. Tik ilgus gadus biju gaidījis un alcis to piedzīvot, un nu viņš beidzot manā varā! Saplosīju viņu lupatu lēvaros. Saplucināju sīkās plūksniņās. Asiņainās skrandas iemetu uguni un ar baudu ievilku nāsīs sava dedzināmā upura smaržu. Mana Sirdsapziņa bija pagalam — beidzot un uz visiem laikiem!
Biju brīvs cilvēks! Pagriezos pret savu nabaga krustmāti, kas aiz drausmām bija gandrīz pārakmeņojusies, un uzsaucu:
— Vācies prom ar saviem ubagiem, savu labdarību, savām reformām un savu uzmācīgo morāli! Ar tevi runā cilvēks, kas atrisinājis sava mūža smagāko konfliktu; cilvēks, kura dvēselē valda miers; cilvēks, kura sirds vairs neatsaucas bēdām, neatsaucas ciešanām, neatsaucas nožēlai; CILVĒKS BEZ SIRDSAPZIŅAS! Savā priekā es tevi pažēlošu, kaut arī varētu tevi nožņaugt, nejuzdams ne mazākā pašpārmetuma! Laidies!
Viņa aizbēga. Kopš tās dienas mana dzīve ir nebeidzama svētlaime. Vistīrākā svētlaime, ko neaptumšo nekas. Itin nekas visā pasaulē nespētu mani pārliecināt par jaunas sirdsapziņas nepieciešamību. Nokārtoju visus vecos rēķinus un sāku dzīvi no jauna. Pirmajās divās nedēļās nogalināju trīsdesmit astoņas personas — visus, uz ko vien man bija vecs naids. Nodedzināju vienu māju, kas man aizsedza ainavu. Vienai atraitnei un dažiem bāriņiem izkrāpu pēdējo govi, kas, lai gan, kā man šķita, nebija tīrasiņu, tomēr ļoti laba govs. Esmu izdarījis vēl desmitiem citu noziegumu un izjutis par to varenu prieku, turpretim agrāk, par to es ne mazākā mērā nešaubos, tādi darbi man būtu plēsuši sirdi pušu un likuši nosirmot.
Nobeigumā gribu paziņot, un to var uzskatīt arī par sludinājumu, ka medicīnas koledžas, kam zinātniskiem mērķiem vajadzīgi pirmā labuma klaidoņu līķi, darīs prātīgi, ja nemeklēs citu piegādātāju, bet vispirms tos dažādā vairumā — asīm vai tonnām mērojamus — aplūkos manā pagrabā; visa prece atlasīta un manis paša sagatavota; pārdodu par mērenu cenu, jo gribu atbrīvot telpu pavasara sezonai.
NOZAGTAIS BALTAIS ZILONIS
I
Šo dīvaino notikumu man pastāstīja nejaušs, vilcienā sastapts paziņa. Tas bija cienījams džentlmenis, pāri septiņdesmitiem, un viņa gaužām labestīgā seja un atklātība piešķīra katram viņa vārdam neapšaubāmu patiesīgumu. Viņš sacīja:
Divas nedēļas viss gāja labi, un tad sākās manas nedienas. Balto ziloni nozaga! Mani uzcēla nakts vidū, lai paziņotu šo nelaimes vēsti, īsu brīdi biju aiz šausmām un izbailēm pilnīgi apstulbis; nesapratu, ko iesākt. Tad pamazām nomierinājos un sāku apsvērt savas iespējas. Drīz vien atskārtu, kāds ceļš man ejams, jo saprātīgam cilvēkam, protams, pastāvēja tikai viena vienīga iespēja. Lai arī bija tik vēla nakts, es vēja spārniem steidzos uz Ņujorku un sameklēju policistu, kas mani aizveda uz slepenpolicijas pārvaldi. Laimīgā kārtā nokļuvu tur vēl laikus, tieši tai brīdī, kad pārvaldes priekšnieks, slavenais inspektors Blants, posās uz mājām. Viņš bija vidēja auguma, drukns vīrs, kurš, tiklīdz sāka risināt kādu dziļu domu, tūliņ sarauca uzacis un ar rādītājpirkstu bungāja sev pa pieri: tas neapšaubāmi iedvesa pārliecību, ka esat sastapies ar izcilu cilvēku. Viņa izskats modināja uzticību un cerības.