Es izstāstīju, kas man uz sirds. Tas viņu ne mazākā mērā nesamulsināja; izskatījās, ka viņa dzelžaino mieru tas nav satraucis vairāk, nekā ja būtu pateicis, ka man nozagts suns. Viņš pamāja uz krēslu un mierīgi sacīja:
— Lūdzu, atļaujiet man brītiņu padomāt.
To pateicis, viņš apsēdās pie sava rakstāmgalda un atspieda galvu rokā. Telpas viņā galā strādāja daži kantoristi; nākamajās sešās septiņās minūtēs es dzirdēju vienīgi spalvu čirkstēšanu. Inspektors pa to laiku sēdēja, iegrimis dziļās domās. Beidzot viņš pacēla galvu un viņa stingrajos sejas vaibstos kaut kas liecināja, ka viņa smadzenes savu darbu paveikušas un rīcības plāns izstrādāts. Viņš ierunājās, un viņa balss skanēja klusi un iespaidīgi:
— Tas nav vienkāršs gadījums. Ik solis jāsper ļoti piesardzīgi; ik solis pamatīgi jāapsver, pirms to speram. Bez tam jāievēro slepenība — visdziļākā, absolūtākā slepenība. Nerunājiet par notikušo ne ar vienu, pat ne ar reportieriem! Par tiem es pats parūpēšos; gādāšu, lai tie uzzina vienīgi tik daudz, cik būs manās interesēs tos informēt.— Viņš pazvanīja. Ienāca jauns puisis.
— Alarik, sakiet reportieriem, lai vēl brīdi uzkavējas.— Puisis izgāja.— Un tagad ķersimies pie lietas, turklāt sistemātiski. Manā darbā nekas nav panākams, ja nerīkojas pēc stingras, noteiktas metodes.
Viņš paņēma spalvu un papīra lapu.
— Tātad — ziloņa vārds?
— Hasans ben Ali Selims Abdula Muhameds Maizē Ahamals Džamsetdzedžibois Dulips Sultāns Ebu Budpūrs.
— Ļoti labi. Iesauka?
— Džumbo.
— Ļoti labi. Dzimšanas vieta?
— Siāmas galvaspilsēta.
— Vai vecāki dzīvi?
— Nē — miruši.
— Vai viņiem bez šā bijuši vēl kādi pēcnācēji?
— Nē — šis ir vienīgais dēls.
— Ļoti labi. Šai ailei datu pietiek. Tagad, lūdzu, aprakstiet ziloni, neizlaidiet nevienu sīkumu, kaut visnenozīmīgāko, nenozīmīgu sīkumu nav, mums tādi neeksistē.
Es stāstīju; viņš rakstīja. Kad biju beidzis, viņš sacīja:
— Tagad noklausieties; ja esmu kaut kur kļūdījies, izlabojiet.
Un viņš nolasīja:
— Augstums: 19 pēdu; garums no pieres līdz astes kaulam —6 pēdas; kopgarums, ieskaitot snuķi un asti,—48 pēdas; ilkņu garums —9 1/2 pēdas; snuķa garums 16 pēdas; ausu garums — attiecīgs šiem izmēriem; pēdas iespiedums pielīdzināms sniegā stāvus nostatītas
mucas iespiedumam; ziloņa krāsa — netīri balta; katrā ausī caurums šķīvja lielumā dārglietu iekāršanai; zilonim lielā mērā piemīt paradums apšļākt ar ūdeni skatītājus un apstrādāt ar snuķi ne vien pazīstamus, bet ari gluži svešus cilvēkus; viegli pieklibo ar labo pakaļkāju; kreisajā padusē no augoņa palikusi neliela rēta; nozagšanas bridi viņam uz muguras bija tornis ar sēdekļiem piecpadsmit personām un zelta brokāta seglu apsegs parasta paklāja lielumā.
Kļūdu nebija. Inspektors pazvanīja, iedeva aprakstu Alarikam un teica:
— Lieciet nekavējoties iespiest piecdesmit tūkstoš eksemplāros un izsūtīt uz visiem Ziemeļamerikas slepenpolicijas iecirkņiem un ķīlu uzpirkšanas veikaliem.— Alariks izgāja.— Tiktāl mēs nu būtu tikuši. Nākamais solis — man nepieciešama nozagtā īpašuma fotogrāfija.
Es viņam to pasniedzu. Kritiski to aplūkojis, viņš noteica:
— Ja labākas nav, jāiztiek ar šo pašu; taču šeit viņš snuķi saliecis un iebāzis mutē. Tas nav labi un spēj maldināt, jo parasti viņš, protams, netur snuķi šādā pozīcijā.— Viņš pazvanīja.
— Alarik, rīt no paša rīta lieciet izgatavot no šī uzņēmuma piecdesmit tūkstoš kopiju un izsūtiet tās kopā ar aprakstiem.
Alariks izgāja, lai izpildītu rīkojumu. Inspektors sacīja:
— Vajadzēs, protams, iz, izsludināt atlīdzību. Cik lielu, pēc jūsu domām7
— Kādu summu jūs ieteiktu?
— Sākumam, manuprāt,— nu, teiksim, divdesmit piecus tūkstošus dolāru. Tas ir sarežģīts un grūts darbs; ir tūkstošiem vietu, kur nobēgt, un tūkstošiem iespēju, kā nozagto mantu paslēpt. Zagļiem ir draugi un palīgi visās malu malās…
— Žēlīgā debess — jums viņi zināmi?
Gudrā seja, pieradusi noslēpt visas domas un jūtas, man neizpauda nenieka, tāpat kā rimtie vārdi:
— Lai nu tas paliek. Varbūt ir zināmi, varbūt nav. Parasti mēs gūstam diezgan skaidru norādījumu uz zagli pēc viņa rīcības metodēm un viņa tīkojuma izmēriem. Jums jāsaprot, ka šai gadījumā mums nav darīšana ar kabatzagli vai pulksteņu nokniebēju. Šo mantu nav «nocēlis» iesācējs. Bet, kā jau teicu, ņemot vērā daudzos ceļojumus, kas būs jāveic, un centību, ar kādu zagļi pūlēsies noslēpt pēdas, kad ar laupījumu dosies tālāk, divdesmit pieci tūkstoši būs pārāk niecīga atlīdzība, bet sākumam, domāju, pietiks.
Tā nu mēs vienojāmies par šo summu iesākumam. Pēc tam šis vīrs, kuram nepamanīts nepalika ne pēdējais sīkums, ko varētu izmantot jel kāda norādījuma iegūšanai, sacīja:
— Slepenpolicijas vēsturē zināmi gadījumi, kas pierāda, ka noziedzniekus nodevusi, piemēram, viņu apetīte. Sakiet, ko šis zilonis ēd un kādā daudzumā.
— Nu, runājot par to, ko viņš ēd, jāsaka — viņš apēdīs jebko. Viņš apēdīs cilvēku, apēdīs Bībeli — apēdīs itin visu, sākot ar cilvēku un beidzot ar Bībeli.
— Labi, tiešām ļoti labi, tikai pārāk vispārēji. Man vajadzīgas detaļas — mūsu darbā nozīme ir vienīgi detaļām. Ļoti labi, vispirms par cilvēkiem. Vienā maltītē vai, ja jums tā ērtāk — vienā dienā — cik cilvēku viņš dienā apēdīs, ja tie ir svaigi?