«Šefs zina, kas ir laupītāji, proti, Briks Dafijs un «sarkanais» Makfedens. Jau desmit dienu pirms laupīšanas viņš juta, ka tā tiek plānota, un lika neuzkrītoši novērot abus labi zināmos neliešus, taču diemžēl notikuma naktī viņu pēdas pazuda, un, pirms izdevās tās atkal uziet, putniņš, tas ir, zilonis, bija aizlidojis.
Dafijs un Makfedens ir pārdrošākie bandīti zagļu cunftē; šefam ir pamats domāt, ka tieši šie abi pērnziem kādā neganti saltā naktī izzaga krāsni no slepenpolicijas galvenās pārvaldes, un šā iemesla dēļ gan šefs, gan visi detektīvi nokļuva ārstu rokās, pirms vēl bija atausis rīts,— dažam bija apsalušas kājas, dažam pirksti, ausis un citi locekļi.»
Izlasījis šīs teorijas pirmo pusi, jutos vairāk nekā pārsteigts par šā izcilā vīra apbrīnojami aso prātu. Viņš prata ar skaidru aci saredzēt ne vien pašreiz notiekošo, viņam nepalika apslēpts arī tas, kas gaidāms nākotnē. Aizsteidzos uz viņa kanceleju un izteicu savu nožēlu par to, ka viņš nav laikus apcietinājis tos neģēļus un līdz ar to aizkavējis nelaimi un zaudējumus; taču viņa atbilde bija īsa un neapstrīdama:
— Mūsu pienākumos neietilpst noziegumu aizkavēt, mūsu uzdevums ir to sodīt. Bet sodīt nevaram par to, kas nav izdarīts.
Piebildu, ka avīzes pilnīgi sagrāvušas slepenību, kuru tā bijām gribējuši saglabāt; izklāstīti ne tikai visi fakti, bet arī visi mūsu plāni un nolūki; nosauktas pat aizdomās turētās personas; tās tagad, bez šaubām, nomaskēsies un slēpsies.
— Lai slēpjas. Gan viņi piedzīvos — kad es būšu nolēmis ņemt viņus ciet, mana roka nolaidīsies pār viņiem viņu slēptuvēs tikpat nemaldīgi kā paša likteņa roka. Kas attiecas uz avīzēm: mums jāuztur ar tām labas attiecības. Slava, reputācija, pastāvīga pieminēšana presē — tā ir slepenpolicista dienišķā maize. Slepenpolicistam jāpublicē savi atklājumi, citādi sāks domāt, ka viņš nekā neatklāj; viņam jāpublicē sava teorija, jo nekas nav tik interesants un pārsteidzošs kā slepenpolicista teorija, nekas cits viņam nesagādā tādu apbrīnu un cieņu; mums jāpublicē mūsu plāni, ko žurnālisti pieprasa, mēs nevaram viņus atraidīt, vienlaikus neapvainojot. Mums nemitīgi jārāda sabiedrībai, ko darām, lai kāds neiedomātos, ka mēs nedarām nekā. Ir daudz patīkamāk avīzē izlasīt «Inspektora Blanta ģeniālā un neparastā teorija ir šāda», nekā piedzīvot, ka viņi ievieto nedraudzīgu vai, vēl ļaunāk, sarkastisku rakstu.
— Es saprotu, ka jums ir dibināti iemesli. Taču ievēroju, ka savā informācijā šārīta avīzēm jūs neesat izteicies par vienu zināmu mazāk nozīmīgu faktu.
— Jā, gan, tā mēs allaž mēdzam darīt; tas rada labu efektu. Turklāt attiecībā uz šo faktu vēl neesmu nācis pie galīgā slēdziena.
Es izsniedzu inspektoram ievērojamu summu steidzamāko izdevumu segšanai un apsēdies sāku gaidīt jaunas vēstis. Mēs cerējām jebkuru bridi saņemt pirmās telegrammas. Pa to laiku vēlreiz pārlasīju avīzes un apkārtrakstu un ievēroju, ka mūsu piedāvātā 25 000 dolāru atlīdzība, šķiet, paredzēta vienīgi slepenpolicistiem. Ieminējos, ka to gan vajadzētu paredzēt jebkuram, kas notvers ziloni. Inspektors paskaidroja:
— Ziloni atradīs slepenpolicisti, tādēļ atlīdzība sasniegs īsto adresātu. Ja dzīvnieku atradīs kāds cits, tas vienkārši būs izspiegojis slepenpolicistus, piesavinājies tiem dotos norādījumus, un līdz ar to tiesības uz atlīdzību galu galā patur slepenpolicists.
Tas tiešām bija saprātīgs apsvērums. Šai brīdi istabas kaktā sāka klikšķēt telegrāfa aparāts un tika saņemta šāda satura telegramma:
Flaueras stacija, Ņujorka, 7.30
«Esmu uz pēdām. Atradu dziļus iespiedumus, kas veda pāri tuvējās fermas laukiem. Sekoju tiem divas jūdzes austrumu virzienā, rezultātu nebija. Domāju, ka zilonis aizgājis uz rietumiem. Sekošu tajā virzienā.
DĀRLIJS, slepenpolicists.»
— Dārlijs ir viens no labākajiem slepenpolicistiem mūsu pārvaldē,— inspektors sacīja.— Uz nākamo ziņojumu nebūs ilgi jāgaida.
Sekoja telegramma Nr. 2.
«Bārkers», Ņujorka, 7.40
«Tikko ierados. Šeit naktī uzlauzta stikla fabrika, paņemtas 800 pudeles. Tuvākā ūdenskrātuve atrodas piecas jūdzes no šejienes. Došos turp. Zilonis būs izslāpis. Pudeles bija tukšas.
BEIKERS, slepenpolicists.»
— Arī daudzsološs sākums,— sacīja inspektors.— Es jau teicu, ka jūsu ziloņa kārības būs labs norādījums.
Telegramma Nr. 3.
Teilorvila, Longailenda, 8.15
«Naktī šeit nozudusi siena guba. Jādomā, apēsta. Atradu pēdas, steidzos pa tām.
HABARDS, slepenpolicists.»
— Tas nu gan joņo!— noteica inspektors.— Zināju, ka darbs nebūs no vieglajiem, bet rokā mēs viņu tomēr dabūsim.
Flaueras stacija, Ņujorka, 9.00