MALREMIJS, slepenpolicists.»
Labu brīdi nesaņēmām vēstis no citiem kā vien no centīgākajiem un uzticamākajiem slepenpolicistiem, kas darbojās Ņūdžersijā, Pensilvā- nijā, Delavērā un Virdžīnijā, izsekodami svaigas, daudzsološas pēdas; tad īsi pēc pulksten diviem pēcpusdienā saņēmām šādu telegrammu:
Bekstera Centrs, 2.15
«Zilonis bija šeit — no vienas vietas aplīmēts ar cirka afišām, izšķaidīja metodistu sapulci, nosizdams un ievainodams daudzus, kas bija nolēmuši uzsākt labāku dzīvi. Pilsoņi viņu ieslodzīja un nostādīja apsardzi. Kad mēs ar slepenpolicistu Braunu mazliet vēlāk ieradāmies, iegājām iežogojumā salīdzināt ziloni ar fotouzņēmumu un aprakstu. Visas pazīmes saskanēja, izņemot vienu, ko nevarējām redzēt, proti — rētu padusē. Lai pārliecinātos, Brauns palīda zilonim apakšā paskatīties un nākamajā mirklī ar sašķaidītu galvu palika zemē guļam. Visi aizbēga, arī zilonis, kas varen iespaidīgi vālēja ar snuķi pa labi un pa kreisi. Viņš izbēga, atstādams asiņainas pēdas, kas ceļas no lielgabalu šāviņu radītām brūcēm. Nav šaubu, ka atradīsim viņu no jauna. Viņš aizbēga pa biezu mežu dienvidu virzienā.
BRENTS, slepenpolicists.»
Tā bija pēdējā telegramma. Pret vakaru uznāca tik bieza migla, ka pat triju soļu atstatumā nekā nevarēja saredzēt. Migla noturējās visu nakti. Prāmjiem un pat omnibusiem vajadzēja pārtraukt darbību.
Nākamajā rītā visas avīzes atkal bija pilnas ar slepenpolicistu teorijām; presei bija zināmi arī visi traģiskie fakti un vēl daudz vairāk sīkumu, uzzināti pa telegrāfu un no korespondentiem. Sleju slejām pāri stiepās milzu virsraksti, kurus es lasīju ar sāpju plosītu sirdi. Pamattonis bija apmēram tāds:
«Baltais zilonis brīvībā! Uzsācis savu fatālo gājienu! Pārbiedētie iedzīvotāji pamet pilsētu pēc pilsētas! Drausmas iet viņam pa priekšu, nāve un iznīcība seko pa pēdām! Pakaļ dzenas slepenpolicisti! Šķūņi sagrauti, darbnīcas izlaupītas, laukos raža noēsta, sabiedriskas sanāksmes izjauktas, turklāt neaprakstāmi asiņainā kārtāl Trīsdesmit četru ievērojamāko slepenpolicistu ziņojumi! Šefinspektora Blanta teorija!»
— O!— gandrīz vai satraukumā iesaucās inspektors Blants.— Tas ir lieliski! Vislielākais sasniegums, kādu jel kad slepenpolicijas organizācija piedzīvojusi. Par to runās visās pasaules malās vēl simt gadu! Un līdz ar to arī par mani.
Es gan nejutu nekāda prieka. Man likās, ka pats esmu pastrādājis visus šos asiņainos noziegumus un zilonis ir tikai mans neapzinīgais ierocis. Un cik garš bija kļuvis upuru saraksts! Vienā vietā viņš «iejaucies kādās vēlēšanās un nogalinājis piecus aģitatorus». Šim posta darbam sekoja divu nabaga velnu — Odonohjū un Makflenigena — nomaitāšana; «viņi tikai iepriekšējā dienā bija atraduši patvērumu visu zemju apspiesto cilvēku dzimtenē un gatavojās pirmoreiz izmantot Amerikas pilsoņu cildenās tiesības pie vēlēšanu urnām, kad Siāmas sodība tos nežēlīgi nogalināja». Kādā citā vietā zilonis «sastapa un sabradāja kādu jukušu sludinātāju, kurš patlaban gatavoja nākamās sezonas uzbrukumu dejām, teātrim un citām velna būšanām, kas pašas nespēj turēties pretī». Vēl kādā citā vietā viņš bija «nositis zibensnova- dītāju aģentu». Tādā garā saraksts turpinājās un kļuva arvien asiņaināks un šausminošāks. Sešdesmit nogalināto un divi simti četrdesmit ievainoto. Visi avīžraksti kā viens apliecināja slepenpolicistu aktivitāti un pašaizliedzīgo dedzību, un visiem galavārdā bija piezīme, ka «trīssimt tūkstoši pilsoņu šausmoni redzējuši un divi slepenpolicisti nogalināti».
Ar bailēm gaidīju telegrāfa aparātu no jauna ieklikstamies. Pamazām atkal sāka ieplūst informācija, taču tā man sagādāja patīkamu vilšanos. Drīz kļuva skaidrs, ka visas ziloņa pēdas pazudušas. Migla viņam bija palīdzējusi nepamanītam atrast labu slēpni. Telegrammas no smieklīgi tālām vietām ziņoja, ka pulksten tikos vai tikos miglā redzēta tumša blīva, kas «neapšaubāmi bija zilonis». Šī tumšā blīva bija redzēta Ņūheivenā, Ņūdžersijā, Pensilvānijā, Ņujorkas štata vidienē, Bruklinā un pat pašā Ņujorkas pilsētā! Tomēr visos gadījumos tumšā blīva bija strauji pazudusi, neatstājot nekādas pēdas. Ikviens no daudzajiem milzu teritorijā izkaisītajiem slepenpolicistiem ziņoja ik stundu un ikviens no viņiem bija atradis kādu norādījumu, kuram pa karstām pēdām sekoja.
Taču diena pagāja, un rezultātu nebija.
Nākamā diena tāpat.
Aiznākamā tāpat.
Avīžu ziņas sāka kļūt vienmuļas, fakti nenozīmīgi, pēdas nekurp neaizveda, teorijās bija izsmelti visi varianti, kas spētu lasītājus iejūsmināt vai saintriģēt.
Paklausīdams inspektora padomam, divkāršoju atlīdzības summu.
Pagāja vēl četras dienas. Tad nabaga nomocījušies slepenpolicisti saņēma smagu triecienu — žurnālisti atteicās publicēt viņu teorijas, it dzedri sacīdami: «Lieciet mūs mierā!»
Divas nedēļas pēc ziloņa nozušanas es, paklausīdams inspektora ieteikumam, paaugstināju atlīdzības summu līdz 75 000 dolāru. Tā bija barga nauda, bet es zināju, ka drīzāk upurēšu visu, kas man pieder, nekā zaudēšu cieņu savas valdības acīs. Tagad, kad slepenpolicistiem neveicās, avīzes sāka vērsties pret tiem un tos apmētāt ar visdzēlīgākajiem sarkasmiem. Tas ierosināja komediantus pārģērbties par slepenpolicistiem un izrādēs ērmoties uz nebēdu, tēlojot ziloņa tvarstīšanu. Karikatūristi zīmēja slepenpolicistus, kas ar tālskati pārmeklē apkārtni, lūkodami ieraudzīt ziloni, kurš pa to laiku slēpjas tiem aiz muguras un paklusām velk tiem no kabatām ārā ābolus. Bez tam viņi uzjautrinājās, dažādā veidā kariķējot slepenpolicistu emblēmu — jūs, bez šaubām, būsiet redzējis šo emblēmu zeltītā iespiedumā uz detektīvromānu muguriņām — plaši ieplestu aci ar devīzi «Mēs neguļam nekad». Ja kāds detektīvs gribēja glāzīti iedzert, pat krodzinieks mēģināja būt asprātīgs un apvaicājās: «Miega aizdzīšanai, vai?» Ik uz soļa slepenpolicisti sastapās ar neslēptu sarkasmu.