Taču bija viens cilvēks, kas to visu panesa mierīgs, neskarts, nesatricināms. Tas bija kā ozols cietais šefinspektors. Ne mirkli nesatumsa drosme viņa acīs, ne mirkli viņš nekļuva svārstīgs savā pašapziņā. Viņš pastāvīgi atkārtoja:
— Lai viņi ņirgājas; kas pēdējais smejas, smejas visgardāk.
Mans apbrīns pret šo cilvēku tuvojās dievināšanai. Es visu laiku turējos kopā ar viņu. Uzturēšanās viņa kabinetā man bija kļuvusi gaužām nepatīkama un kļuva dienu no dienas nepanesamāka. Taču, ja viņam pietika spēka izturēt, tad arī man bija jāiztur, vismaz tik ilgi, kamēr spēju. Tā nu es kārtīgi gāju turp katru dienu un paliku tur — vienīgā nepiederīgā persona. Visi brīnījās, kā es to spēju; un arī man pašam bieži vien šķita, ka jālaižas lapās, bet tad es palūkojos mierīgajā, šķietami bezkaislīgajā sejā un izturēju.
Šefs lika uzsaukt trīskārtīgu «Urrāt» Dārlijam —«vienai no gudrākajām galvām mūsu vidū», pēc tam lika nosūtīt viņam telegrammu — lai brauc mājās un saņem savu daļu atlīdzības.
Tā beidzās brīnumainais notikums ar nozagto ziloni. Visas avīzes nākamajā dienā vēlreiz bija pilnas slavasdziesmu, izņemot vienu vienīgu. Tur stāvēja rakstīts: «Lai dzīvo slavenais slepenpolicistsl Viņš varbūt gan ir mazliet pagauss, kad jāatrod tāds sīkums kā pazaudēts zilonis, viņš spēj dzīties tam pakaļ diendienā un gulēt nakti pēc nakts līdzās tā trūdošajam miesām trīs nedēļas no vietas, ja vien māk piedabūt viru, kas ziloni pazaudējis, aiziet un apskatīt šo vietu.»
Man nabaga Hasans bija zudis uz visiem laikiem. Lielgabala šāviņi viņu bija nāvīgi ievainojuši. Miglas aizsegā viņš bija nolīdis tai drūmajā vietā un tur, ienaidnieku aplenkts, pastāvīgās briesmās, ka var tikt atrasts, badu un slāpes ciezdams, sadilis, līdz nāve viņu atpestīja.
Kompromiss man izmaksāja 100 000 dolāru, slepenpolicistu darba izdevumi — vēl 42 000 dolāru; nekad es vairs nemēģināju lūgt nodarbošanos valdības dienestā; esmu pagalam izputināts cilvēks, tekulis un bēgulis zemes virsū, taču mans apbrīns cilvēkam, kuru uzskatu par dižāko slepenpolicistu, kāds jebkad pasaulē dzīvojis, palicis neaptumšots līdz šai baltai dienai un paliks tāds līdz manai pēdējai stundiņai.
DETEKTĪVSTĀSTS AR DIVIEM TĒMĒKĻIEM
PIRMĀ DAĻA
Nekad nevajag darīt aplamības, ja kāds to redz.
viņas dzīslās rit kavalieru asinis; savā jaunajā vīrā viņa ir neprātīgi iemīlējusies. Viņa dēļ jaunuve uzdrošinājās rīkoties pret tēva gribu, pacieta tēva pārmetumus, nesatricināmā uzticībā mīļotajam noklausījās tēva drūmos brīdinājumus un bez viņa svētības pameta dzimto māju; lepna un laimīga, jo tādējādi pierādīja savu uzticību mīlai, kas bija radusi mājvietu viņas sirdī.
Otrā rītā pēc kāzām viņa piedzīvoja satriecošu pārsteigumu. Vīrs atvairīja viņas maigumu un sacīja:
— Apsēdies. Man tev kaut kas sakāms. Es tevi mīlēju. Tas bija, pirms lūdzu tavam tēvam dot tevi man par sievu. Viņa atteikums mani nesarūgtināja. To es būtu spējis pārciest. Bet tas, ko viņš par mani sarunāja tev, ir kaut kas pavisam cits. Stāvi klusu, tev nekas nav jāsaka; es ļoti labi zinu, ko viņš sacīja. Uzzināju to no droša avota. Starp citu, viņš teica, ka mans raksturs skaidri redzams man sejā; ka es esot vārda lauzējs, liekulis, gļēvulis, nezvērs, kas nepazīst līdzjūtības, viņš mani nosauca par «Sedžmūras ražojumu». Jebkurš cits manā vietā būtu aizgājis un nošāvis viņu kā suni viņa paša mājā. Arī es gribēju tā rīkoties, man jau bija prātā to izdarīt, bet tad galvā iešāvās labāka doma: apkaunot viņu, salauzt viņam sirdi, nogalināt viņu palēnām, pa drusciņai vien. Kā to izdarīt? Ar savu izturēšanos pret tevi — viņa dieveklil Es nolēmu tevi apprecēt; bet tad . .. pacieties. Gan uzzināsi …
Kopš šī brīža jaunā sieva trīs mēnešus dabūja izciest visus pazemojumus, visus apvainojumus un mocības, izņemot fizisku vardarbību, kādas vien viņas vīra neatlaidīgais un asais prāts spēja izdomāt. Lepnums piešķīra viņai spēku, un viņa savu nelaimi cieta slepenībā. Bet tad vīrs viņai reiz sacīja:
— Kādēļ tu neej atpakaļ pie tēva un neizstāsti visu viņam?
Tad viņš izdomāja jaunas mocības un lika viņai tās ciest. Un atkal
jautāja viņai to pašu. Arī viņa atbildēja vienu un to pašu:
— Nekad tēvs to neuzzinās no manas mutes,— un nicīgi atgādināja vīram viņa izcelsmi, teikdama, ka esot vergu pēcnācēja likumīgā verdzene, ka viņai jāpaklausa un viņa paklausīšot — līdz zināmai robežai, bet ne tālāk. Viņš varot, ja vēloties, viņu nogalināt, bet salauzt gan ne; tas sedžmūriešu pēctecim neesot pa spēkam. Kad trešais mēnesis tuvojās beigām, viņš ar drūmu draudu balsī sacīja: