— Esmu izmēģinājis visu, izņemot vienu vienīgu paņēmienu.— To pateicis, viņš gaidīja atbildi.
— Nu, tad izmēģini arī to,— viņa sacīja, nicīgi pavīpsnādama.
— Ap pusnakti viņš piecēlās, apģērbās un pavēlēja:
— Celies augšā un ģērbies!
Viņa paklausīja — kā vienmēr, nebilzdama ne vārda. Viņš aizveda sievu kādu jūdzi nostāk no mājas un sāka viņu siet pie koka lielceļa malā; kaut arī viņa kliedza un pretojās, viņam izdevās panākt savu.
Pēc tam viņš nabadzītei iebāza mutē vīšķi, ievilka ar jājampātagu pa seju un uzrīdīja suņus. Tie plosīja viņai drēbes, līdz noplēsa viņu kailu. Tad viņš apsauca suņus un sacīja:
— Gan garāmgājēji tevi atradīs. Pēc stundām trim cilvēki sāks iet pa ceļu un ātri iznēsās jauno vēsti — vai dzirdi? Ardievu. Mani tu vairs neredzēsi.
Viņš aizgāja. Viņa ar mokām vaidēdama izdvesa:
— Es dzemdēšu viņa bērnu … Lai dievs dod, ka tas būtu zēns! No rīta fermeri viņu atbrīvoja, un jaunā vēsts, kā to varēja gaidīt,
gāja no mutes mutē. Ļaudis sacēla kājās visu apriņķi, lai sarīkotu linča tiesu, bet putniņš bija aizlidojis. Jaunā sieva paslēpās tēva mājā; tēvs ieslēdzās kopā ar meitu un kopš tā laika nesatikās ne ar vienu cilvēku. Viņa lepnums bija salauzts, sirds arī; viņš sāka vārguļot un dienu no dienas vairāk sanīka, tā ka pat meita jutās priecīga, kad nāve tēvu beidzot atpestīja.
Apbedījusi tēvu, viņa pārdeva māju un pazuda.
II
1886. gadā netālu no nomaļa Jaunanglijas ciema pieticīgā namā dzīvoja jauna sieviete, kurai rfebija citu tuvinieku kā vien gadus piecus vecs puisēns. Viņa pati vadīja saimniecību, nesagājās ne ar vienu. Ne miesnieks, ne maiznieks, ne pārējie, kuru pakalpojumus viņa izmantoja, nezināja ciema ļaudīm pastāstīt par vientuļnieci nekā vairāk kā vienīgi to, ka tās uzvārds esot Stilmena un zēnu tā saucot par Ārčiju. Nevienam neizdevās izdibināt, no kurienes viņa ieradusies, taču tika ievērots, ka viņa runā kā dienvidniece. Bērnam nebija rotaļu biedru, nebija ne draugu, ne skolotāju, izņemot paša māti. Tā viņu cītīgi un saprātīgi izglītoja, bija ar iznākumu apmierināta un pat mazliet lepojās. Vienu dienu Ārčijs sacīja:
— Māmiņ, vai es esmu savādāks kā citi bērni?
— Nedomāju vis. Kālab tu jautā?
— Gar mūsu māju gāja viena meitene un apvaicājās, vai pastnieks e?ot pagājis garām, un es teicu — jā, un viņa noprasīja, kad es to esot redzējis, un es teicu, ka vispār neesmu to redzējis, un tad viņa jautāja, kā tad es zinot, ka tas pagājis garām, un es sacīju — tādēļ, ka saodu viņa smaku uz ietves, un viņa teica, ka es esot ķerts un muļķis, un parādīja man mēli. Kādēļ viņa tā darīja?
Jaunā sieviete nobāla un klusītēm noteica:
— Iedzimts! Viņam iedzimta pēdu dzinēja suņa oža.
Viņa apskāva zēnu un, dedzīgi to glāstīdama, iesaucās:
— Pats dievs man parādījis ceļu!— Acīs viņai dega kaisla uguns, viņa elpoja strauji un aizgūtnēm, kad savā nodabā ierunājās;
— Beidzot mikla atminēta; cik reižu esmu bijusi neizpratnē par to, kā bērns spēj tumsā visu atrast* bet tagad es to zinu.
Viņa apsēdināja zēnu krēsliņā un teica:
— Pagaidi, mīļumiņ, kamēr atgriežos, pēc tam par visu to parunāsim.
Viņa uzgāja augšā savā istabā un paņēma no tualetes galdiņa šādas tādas sīkas lietiņas un tās nobēdzināja: nagu vīlīti pabāza zem gultas, manikira šķērītes — zem sekretāra, mazu ziloņkaula papīrnazlti — zem skapja. Tad viņa aizgāja atpakaļ un sacīja:
— Paklausies! Man augšā palika dažas mantiņas, ko vajadzētu nonest lejā.— Viņa nosauca priekšmetus un turpināja:— Uzteci augšā un atnes man tos, mīļumiņ.
Bērns aizsteidzās izpildīt uzdevumu un drīz vien atgriezās ar visu prasīto.
— Vai tev, draudziņ, bija grūti tos atrast?
— Nē, māmiņ, es tikai apstaigāju tās vietas, kur tu biji gājusi.
Kamēr zēns atradās augšā, viņa bija piegājusi pie grāmatplaukta,
izņēmusi no tā vairākas grāmatas, katru atvērusi, pārvilkusi ar plaukstu pār ievērotu un atmiņā paturētu lappusi, pēc tam salikusi grāmatas atpakaļ plauktā. Tagad viņa sacīja:
— Kamēr tevis šeit nebija, Arčij, es kaut ko darīju. Vai tev šķiet, ka varēsi pateikt, ko darīju?
Zēns piegāja pie grāmatplaukta, izņēma no tā sējumus, kam viņa bija pieskārusies, un atšķīra lappuses, kurām viņa bija pārvilkusi ar roku.
Māte paņēma puisēnu klēpī un teica:
— Tagad atbildēšu uz tavu jautājumu, mīļumiņ. Nupat noskaidroju, ka zināmā veidā tu atšķiries no visiem citiem cilvēkiem. Tu redzi tumsā, tu spēj saost, ko citi nejūt. Tev piemīt īstas pēdu meklētāja suņa īpašības. Tās ir ārkārtīgi vērtīgas īpašības, bet tev savas spējas jātur slepenībā. Ja cilvēki to uzzinās, viņi sāks tevi uzskatīt par ērmotu bērnu, par brīnumbērnu, citi bērni sāks tevi kaitināt un sados tev visādas iesaukas. Šai pasaulē tev jābūt tādam pašam kā visi citi, ja negribi izraisīt skaudību un nenovīdību. Atšķirība, kas tev piemīt, ir brīnišķīga un jauka, un es par to priecājos. Bet tu glabāsi to slepenībā — kaut vai māmiņai par prieku. Vai apsoli?
Bērns apsolīja, kaut arī nekā nesaprata.
Visu atlikušo dienu jaunās mātes galvā cita caur citu jaucās satrauktas domas; dzima plāni, ieceres, projekti, kas visi bija baismīgi, drūmi, tumši. Un tomēr tie iekvēlināja viņas seju, iededza tajā nežēlīgu gaismu, iededza tajā uguni ar elles liesmu atblāzmu. Viņa jutās nemiera urdīta, jutās kā drudzī, nespēdama rast mieru ne sēžot, ne stāvot, ne lasot vai šujot; vienīgo atvieglojumu sniedza nerimtīga kustēšanas. Desmitiem dažados veidos viņa parbaudija dela spējas un, nemitīgi domādama par pagātni, visu laiku prātā atkārtoja: