«Viņš salauza mana tēva sirdi, un visus šos gadus es nakt' un dienu veltīgi esmu izprātojusies, kā salauzt viņējo, bet nu esmu atradusi īsto ceļu, nu esmu to atradusi.»
Pienāca vakars, bet nemiera dēmons no viņas neatstājās; ar sveci rokā viņa pārstaigāja māju no bēniņiem līdz pagrabam, noslēpdama spraudes, adatas, uzpirksteņus un diega spolītes zem spilveniem un paklājiem, sienu spraugās, ogļu kastē un tumsā sūtīja puisēnu šīs lietas sameklēt; viņš tās atrada un jutās laimīgs, kad māte viņu uzslavēja, apmīļoja un glāstīja.
No šī brīža viņas dzīve ieguva jaunu jēgu. Viņa sacīja: «Nākotne ir izlemta. Nu es varu mierīgi gaidīt un izbaudīt gaidīšanas prieku.»
Viņā no jauna pamodās zudušās intereses. Viņa atkal sāka nodarboties ar mūziku, valodām, zīmēšanu, gleznošanu un nodevās daudzām citām sen pamestām jaunības gadu aizrautībām. Viņa atkal kļuva laimīga, atkal sāka izjust prieku par dzīvi.
Gadiem ritot, viņa vēroja sava dēla veidošanos un bija ar to apmierināta. Ne pilnīgi, bet gandrīz pilnīgi. Labsirdības zēnā bija vairāk nekā cietsirdības. Tas viņas skatījumā bija dēla vienīgais trūkums. Bet viņa apsvēra arī, ka mīlestība un pielūgsme, ar kādu viņš pret māti izturējās, šo trūkumu atsvērs. Viņš prata arī ienīst — tas bija labi; bet vēl nebija skaidrs, vai viņa naids būs tikpat izturīgs un sīksts kā mīlestība, un tas vairs nebija labi.
Pagāja vēl daži gadi. Arčijs bija izaudzis par glītu, slaiku, spēcīgu jaunekli, bija pieklājīgs, izturēts, sabiedrisks un visādā ziņā tīkams, izskatījās varbūt mazliet vecāks par saviem sešpadsmit gadiem. Kādu vakaru māte ieminējās, ka viņai esot kaut kas ļoti svarīgs sakāms, piebilzdama, ka viņš nu esot pietiekami pieaudzis, lai to uzzinātu, un ar pietiekami stingru gribu un raksturu, lai īstenotu grūto plānu, ko viņa izstrādājusi un izlolojusi ilgos gados. Tad viņa izstāstīja viņam drausmīgo notikumu visā tā atbaidošajā kailumā. Kādu bridi zēns bija gluži sastindzis; tad viņš sacīja:,
— Es saprotu. Mēs esam dienvidnieki, un saskaņā ar mūsu tikumiem un raksturu pastāv tikai viens veids, kā to visu atmaksāt. Es viņu sameklēšu un nogalināšu.
— Nogalināsi? Nē! Nāve ir atbrīvošana, tā ir atpestīšana. Nāve ir labdarība. Vai es lai viņam vēl daru labu? Tu nedrīksti viņam ne matiņu uz galvas aiztikt.
Zēns brīdi kavējās pārdomās, tad sacīja:
— Tu man esi viss šai pasaulē. Tava vēlēšanās man ir likums un prieks. Saki tikai, kas jādara, un es to izdarīšu.
Mātes acis gandarījumā iemirdzējās, un viņa teica:
— Tev jāiet un viņš jāatrod. Jau vienpadsmit gadu man zināms, kur viņš patvēries. Vairāk kā piecus gadus un daudz naudas esmu notērējusi, lai to uzzinātu. Viņam pieder kvarca raktuves Kolorado un klājas labi. Viņš dzīvo Denverā, viņu sauc par Džeikobu Fulleru. Tā — šī ir pirmā reize pēc tās neaizmirstamās drausmu nakts, kad izrunāju šo vārdu. Iedomājies vien — tas būtu arī tavs uzvārds, ja es tevi no tāda kauna nebūtu paglābusi un sagādājusi tev godīgāku vārdu. Tev jāpadzen viņš no mājām, tad jāsameklē rokā un atkal jāpadzen; un jāatrod un jātrenc tālāk, pastāvīgi, nemitīgi, saindējot viņam dzīvi, piepildot to ar nezināmām šausmām, ar mokām un postu, jāliek viņam ilgoties pēc nāves un vēlēties, kaut pietiktu drosmes izdarīt pašnāvību; tev viņš jāpadara par jaunu Mūžīgo Žīdu, lai viņš aizmirst, kas ir atpūta, kas ir dvēseles miers, kas ir ciešs, veselīgs miegs; tev jāseko viņam, nerimstoši jāvajā viņš, līdz tu salauzīsi viņa sirdi, kā viņš salauza mana tēva un manu sirdi.
— Es darīšu visu, kā tu vēlies, māt.
— Es tev ticu, bērns. Viss ir sagādāts, viss ir gatavs. Ņem šo kredītvēstuli, neskopojies, naudas mums ir daudz. Dažreiz tev varbūt vajadzēs maskēties. Esmu arī tam nolūkam visu sagatavojusi, tāpat kā pārējo.
No rakstāmmašīnas galdiņa atvilktnes viņa izņēma vairākas papīra lapas. Uz tām mašīnrakstā bija lasāms šāds teksts:
10 000 dolāru atlīdzības!
Domājams, ka šeit dzīvo cilvēks, ko meklē vienā no Austrumu štatiem. 1880. gadā viņš naktī piesēja savu jauno sievu pie koka lielceļa malā, iecirta viņai pa seju ar jājampātagu un rīdīja virsū suņus, kas viņai noplēsa drēbes līdz kailai miesai. Tur viņš sievieti atstāja un pats aizbēga. Sievas asinsradinieks meklē noziedznieku jau septiņpadsmit
gadu. Adrese…………. pasta nodaļā. Minētā atlīdzība tiks izmaksāta
skaidrā naudā cilvēkam, kas sarunā zem četrām acīm paziņos noziedznieka adresi.
— Kad tu būsi viņu atradis un ielāgojis viņa smaku, tu naktī aiziesi un pielīmēsi vienu no šiem paziņojumiem pie mājas, kur viņš dzīvo, bet otru pie pasta ēkas vai citā vietā, kur pulcējas daudz cilvēku. Drīz par to runās visi. Taču vispirms tev jādod viņam dažas dienas, lai viņš par ciknecik piemērotu cenu var izpārdot savu mantu. Mēs viņu izputināsim, bet darīsim to pakāpeniski, nedrīkstam viņu uzreiz novest pie ubaga spieķa, jo tas varētu viņu iedzīt izmisumā, kaitēt viņa veselībai vai viņu pat nogalināt.
Viņa izņēma no otras atvilktnes vel dažas ar mašīnu aprakstītas lapas un vienu no tām nolasīja:
18 … gada……….
«Džeikobam Fulleram.
Dodu Jums……. dienas darīšanu nokārtošanai. Šajā termiņā Jūs
neviens netraucēs; termiņš izbeidzas…. pulksten…. Tad Jums JĀIZVĀCAS. Ja Jūs pēc minētās stundas vēl būsiet šeit, es izlīmēšu sīku aprakstu par Jūsu noziegumu uz visiem ielu stūriem, pievienojot tā izdarīšanas datumu un vietu, minot visu dalībnieku vārdus, arī Jūsējo. Nebaidieties no fiziska uzbrukuma, tas nekādā ziņā nenotiks. Jūs iegrūdāt postā vecu vīru un salauzāt tam sirdi. Viss, ko likāt ciest viņam, būs jāizcieš arī Jums.»