— Papīru tu neparakstīsi. Viņam tas jāsaņem, pirms viņš dabū redzēt paziņojumu par izsludināto atlīdzību, pirms no rīta iziet ārā, jo citādi viņš var krist panikā un aizbēgt, kā stāv, bez naudas.
— Es nekā neaizmirsīšu.
— Šie paziņojumi tev nepieciešami tikai sākumam, varbūt pietiks ar vienu pašu reizi. Vēlāk, kad gribēsi likt viņam no kaut kurienes aizvākties, pieraugi, lai viņš saņem šādu paziņojumu, kur būs tikai daži vārdi: , »
«Brauciet tālāk. Dodu Jums………. dienas.». Viņš paklausīs. Vari būt
drošs.
III
Izraksti no mātei sūtītām vēstulēm.
Denverā, 1897. g. 3. apriti
Jau vairākas dienas dzīvoju ar Džeikobu Fulleru vienā viesnīcā. Esmu ielāgojis viņa smaku; varētu dzīt viņam pēdas pa desmit kājnieku divīzijām un tomēr viņu atrast. Bieži esmu stāvējis viņam gandrīz blakus un dzirdējis viņu runājam. Viņam pieder labas raktuves, no kurām viņš gūst pieklājīgus ienākumus, bet nav bagāts. Kalnrača darbu viņš iemācījies godīgi, strādādams par algu. Pēc dabas viņš ir jautrs cilvēks, kas nejūt savus četrdesmit trīs gadus; pēc izskata viņam var dot mazāk, teiksim, trīsdesmit sešus vai trīsdesmit septiņus gadus. Viņš vairs nav otrreiz apprecējies — uzdodas par atraitni. Attiecības ar cilvēkiem viņam labas, viņš ir cienīts, iemīļots un viņam daudz draugu. Pat es jūtu pret viņu simpātijas — taču laikam tēva asinis pieteic savas tiesības. Cik akli un nesaprātīgi lāgiem ir dabas likumi — īstenībā gandrīz visi! Vai Tu redzi, cik grūts tagad kļuvis mans uzdevums? Vai saproti mani un būsi iecietīga? Mana naida uguns ir krietni paplēnējusi — vairāk, nekā es pats gribētu atzīt. Bet uzdevumu es izpildīšu. Kaut arī prieks izdzisis, pienākums tomēr paliek, un es viņu nesaudzēšu.
Man palīdz skaudrais sašutums, ko izjūtu, iedomājoties, ka viņš, kas tik nelietīgi noziedzies, ir vienīgais, kas nekā nepārdzīvo. Iegūtā mācība neapšaubāmi uzlabojusi viņa raksturu, un tas viņam ļauj justies laimīgam. Viņš, vainīgais, ir atpestīts no jebkādām ciešanām, bet Tevi, nevainīgo, tās pagalam nomocījušas. Tikai neraizējies — viņš savu tiesu sagaidīs.
Sudrabaizā, 19. maijā
Formu Nr. 1 es izlīmēju 3. aprīļa naktī, bet formu Nr. 2 vakarā iebāzu pa viņa istabas durvjapakšu, nosakot, ka Denvera viņam jāatstāj 14. aprīļa vakarā pulksten 11.50 vai agrāk.
Kāds pa naktīm apkārt klīstošs reportieris nozaga vienu manu paziņojumu, tad, apstaigājis visu pilsētu, bija atradis un nozadzis arī otru. Tādā veidā viņš tika pie tā, ko avīžnieki dēvē par «ķērienu»— tas ir, viņš ieguva vērtīgu materiālu un parūpējās, lai nevienai citai avīzei tas netiktu. Un otrā rītā viņa avīze, kas ir galvenā šajā pilsētiņā, bija trekniem burtiem pirmajā lappusē iespiedusi paziņojumu, apveltījot mūsu nelieti ar vulkāna izvirdumam līdzīgiem komentāriem veselas slejas garumā un nobeidzot rakstu ar solījumu piemest uz avīzes rēķina vēl tūkstoš dolāru pie mūsu izsolītās atlīdzības! Šejienes prese prot izrādīt augstsirdību, saodusi labu darījumu.
Brokastīs es apsēdos savā parastajā vietā, ko esmu izvēlējies tādēļ, ka no tās varu labi vērot tētiņa Fullera seju un dzirdēt, ko pie galdiņa runā. Telpā bija sanākuši cilvēki septiņdesmit pieci vai vesels simts, visi par to vien runāja un izteica cerības, ka meklētājs nelieti atradīs un atbrīvos apgānīto pilsētu no nešķīsteņa — ar sliedi vai lodi, vai kaut kā citādi.
Kad Fullers ienāca ēdamzālē, viņam vienā rokā bija salocīta aizbraukšanas pavēle, bet otrā — avīze; viņu ieraugot, man bezmaz pamira sirds. Viņa jautrība bija pazudusi bez pēdām, viņš izskatījās vecs, izvārdzis, seja pelnu pelēkumā. Un iedomājies vien, ko viņam vajadzēja noklausīties! No saviem draugiem, māmiņ, kuri nekā nenojauta, viņš dzirdēja sev veltītus epitetus un raksturojumus, kas šķita patapināti no paša Sātana autorizētā vārdnīcu un leksikonu pekles izdevuma. Un vēl vairāk —- viņam vajadzēja pievienoties šiem spriedumiem un tiem aplaudēt. Šie aplausi viņam sagādāja lielas mokas; no manis viņš to nespēja noslēpt; bez tam bija skaidri redzams, ka viņam zudusi ēstgriba; viņš tikai bakstīja ēdienu šķīvī, nespēdams nenieka ieēst. Pēdīgi kāds ieteicās:
— Ļoti iespējams, ka tuvinieks sēž šai pašā istabā un dzird, ko pilsēta domā par šo nepieredzēto nelieti. Ceru, ka tā tiešām ir.
Ai, māmulīt, bija sāpīgi noskatīties, kā Fullers sarāvās un izbīlī sāka raudzīties apkārti Tad viņš to vairs nespēja izciest un izgāja ārā.
Vairākas dienas viņš pēc tam runāja par to, ka esot nopircis raktuves Meksikā, tāpēc gribot šejienes raktuves pārdot un iespējami drīz doties turp, lai varētu jauno īpašumu pats uzraudzīt. Viņš tēloja labi, sevi nenododams; teica, ka esot ar mieru pārdot raktuves par četrdesmit tūkstošiem dolāru un labprāt gribētu saņemt ceturto daļu skaidrā naudā un atlikušo vērtspapīros; bet viņam ļoti vajagot skaidras naudas jaunā uzņēmuma samaksai, tādēļ pārdošot lētāk, ja pircējs visu samaksāšot naudā. Raktuves viņš pārdeva par trīsdesmit tūkstošiem. Un — kā Tu domā — ko viņš tad darīja? Pieprasīja samaksu papīrnaudā, teikdams, ka tas vīrs Meksikā cēlies no Jaunanglijas, ir pilnu galvu dažādām savādām iedomām, labāk gribot papīrnaudu nekā zeltu vai čekus. Šejienieši domāja, ka tas ir aplam, jo par čeku Ņujorkas bankās var saņemt papīrnaudu bez jebkādiem sarežģījumiem. Par šo dīvainību spriedelēja visā pilsētā, bet tikai vienu dienu, ilgāk Denverā ne par vienu tematu nerunā.