Es visu laiku viņu vēroju. Tiklīdz pārdošana bija nokārtota un nauda samaksāta, kas notika 11. aprīlī, es ne uz mirkli neizlaidu Fulleru no acīm. Tonakt, īstenībā 12. aprīlī, jo bija mazliet pēc pusnakts, izsekoju Fulleram līdz pat viņa istabai, kas atradās tai pašā gaitenī, četras durvis no manējām, tad aizgāju un pārģērbos savās netīrajās raktuvju strādnieka drēbēs, notriepu seju tumšāku un paliku sēžam neapgaismotā istabā, nolicis pa rokai maišeli ar vienu lieku veļas kārtu; durvis atstāju pusviru, jo gaidīju, ka drīz putniņš papletīs spārnus. Pēc pusstundas pa gaiteni aizgāja vecīga sieva ar maisu rokā; es uztvēru pazīstamo smaku un, paķēris savu maišeli, gāju tai pakaļ, jo tas bija pārģērbies^ullers. No viesnīcas viņš izgāja pa sāndurvīm, pie stūra iegriezās klusā ieliņā un pa sīku lietutiņu un pilnīgu tumsu nogāja trīs kvartālus; tur viņš iekāpa divjūga karietē, kas, protams, bija priekšlaikus pasūtīta un viņu jau gaidīja. Es (neaicināts) uzrausos uz bagāžas platformiņas karietes aizmugurē, un mēs straujos rikšos aizbraucām. Nobraucām desmit jūdžu, tad kariete apstājās pie nelielas stacijas, Fullers norēķinājās ar ormani. Izkāpis no karietes, viņš apsēdās nojumē uz ķerras, laikam negribēdams rādīties gaismā. Es iegāju stacijā un vēroju biļešu kasi. Fullers biļeti pirkt neienāca. Arī es nepirku. Drīz pienāca vilciens, viņš iekāpa vagonā; es pa otrām durvīm iekāpu tai pašā vagonā un, izgājis cauri vagonam, apsēdos viņam aiz muguras. Kad viņš konduktoram nosauca savu galamērķi, es pasēdos par dažiem soliem tālāk, kamēr konduktors mainīja naudu, un, kad tas pienāca pie manis, samaksāju par biļeti līdz tai pašai stacijai — apmēram simt jūdžu tālāk uz rietumiem.
No tā brīža Fullers mani veselu nedēļu notrenkāja bez elpas. Viņš klīda no vienas vietas uz otru, tad atkal uz citu, arvien tikai tālāk uz rietumiem, bet jau pēc pirmās dienas viņš vairs nebija sieviete. Viņš bija raktuvju strādnieks, tāpat kā es, un viņam bija kuplas liekās ūsas. Maska viņam bija nevainojama, un savu lomu viņš varēja tēlot nepiedomādams, jo patiesi bija strādājis raktuvēs. Tagad viņu nebūtu pazinis pat labākais draugs. Pēdīgi viņš apmetās šeit, visnenozīmīgākajā, mazākajā kalnraču ciematā Montānā, noīrēja būdu un ik dienu iet meklēt iegulas; kalnos viņš paliek visu dienu un no ļaudīm izvairās.
Es dzīvoju kalnraču barakā — kopmītnē, kur viss ir drausmīgs: guļamās lāvas, ēdiens, netīrība — viss.
Esam šeit nodzīvojuši četras nedēļas, bet visā šai laikā man gadījies viņu redzēt tikai vienu reizi; taču ik vakaru es izsekoju viņa pēdām un pēc tam stāvu postenī. Kolīdz viņš bija noīrējis būdu, es aizbraucu uz piecdesmit jūdzes attālo pilsētiņu un nosūtīju telegrammu uz viesnīcu Denverā, lai paglabā manu bagāžu, kamēr to savākšu. Šeit man nekas nav vajadzīgs, esmu paņēmis līdzi dažus armijas kreklus apmaiņai.
Sudrabaizā, 12. jūnijā
Līdz šejienei valodas par notikumiem Denverā, manuprāt, nav atklīdušas. Pazīstu gandrīz visus apmetnes kalnračus, bet neviens, vismaz man dzirdot, ne ar vārdu par to nav ieminējies. Fullers šajos apstākļos neapšaubāmi jūtas drošībā. Viņš sadzinis mietiņus divas jūdzes no apmetnes — ļoti vientuļā vietā kalnos. Vieta šķiet daudzsološa, un viņš strādā ļoti centīgi. Bet kā viņš ir pārvērties! Nekad nepasmaida, noslēdzas no visiem, ne ar vienu nesarunājas — viņš, kuram vēl tikai pirms diviem mēnešiem tā patika sabiedrība un jautrība. Pēdējā laikā esmu vairākkārt redzējis viņu paejam garām — salīkušu, vientuļu, ne vēsts vairs no vingrās gaitas — traģiska, nožēlojama figūra. Viņš dēvējas par Deividu Vilsonu.
Jūtos drošs, ka viņš paliks šeit, kamēr mēs viņu netramdīsim. Ja Tu uz to pastāvi, trenkšu viņu tālāk, taču man šķiet, ka viņš nevar kļūt nelaimīgāks, kā ir pašreiz. Aizbraukšu atpakaļ uz Denveru un kādu jonīti palutināšu sevi ar ērtībām, ēdamu barību, gultu, kurā var gulēt, un tīrību; pēc tam savākšu savas mantiņas un piespiedīšu nabaga Vilsona tētiņu ņemt kājas pār pleciem.
Denverā, 19. jūnijā
Šeit skumst pēc viņa. Visi cer, ka viņam Meksikā klājas labi, un tā nav tukša runāšana, viņi to saka no sirds. To jau, kā zini, uzreiz var redzēt. Atzīstos, ka esmu šeit noslaistījies pārāk ilgi. Bet, ja Tu būtu manā vietā, Tu justu man līdzi. Jā, zinu, ko Tu gribi sacīt, un Tev taisnība: ja es būtu Tavā vietā un manu sirdi dedzinātu Tavas atmiņas… Rit pat ar naktsvilcienu došos atpakaļ.
Denverā, 20. jūnijā
Lai dievs mums piedod, māt, mēs vajājam nepareizo cilvēkul Visu nakti neesmu aizvēris acu, tagad, rītausmā, gaidu, kad būs jāiet uz agro vilcienu, bet minūtes rit tik lēni, tik lēni!
Šis Džeikabs Fullers ir vainīgā Fullera brālēns. Kādi mēs gan bijām muļķi, neiedomādamies, ka pēc tik nelietīga darba vainīgais nemūžam neturpinās dzīvot pats ar savu vārdu! Denveras Fullers ir četrus gadus jaunāks par to otru; viņš ieradās šeit septiņdesmit devītajā gadā, tikko kļuvis par atraitni, viņam toreiz bija divdesmit viens gads, un tas notika gadu pirms jūsu apprecēšanās; ir neskaitāmi dokumenti, kas to pierāda. Vakarvakarā runāju ar dažiem viņa draugiem, kuri viņu pazīst kopš pirmās dienas, kad viņš šeit ieradās. Es nekā neteicu, bet pēc dažām dienām pārvedīšu viņu atpakaļ uz šo pilsētu un atlīdzināšu zaudējumus, kas viņam radušies, pārdodot raktuves; un tad šeit notiks bankets, ies lāpu gājiens, un par visu maksāšu es. Vai Tu to nosauc par ēverģēlību? Bet es taču, kā Tev labi zināms, vēl esmu tikai puika. Drīz vien es vairs nebūšu puika.