Sudrabaizā, 3. jūlijā
Māt, viņš ir prom! Pazudis, neatstādams nekādas pēdas. Kad es atbraucu, smaka jau bija pagaisusi. Šodien es kopš tās dienas pirmoreiz piecēlos no gultas. Kaut es nebūtu tik jauns! Tad būtu vieglāk pārciest likteņa triecienus. Visi domā, ka viņš aizgājis uz rietumiem. Šovakar došos ceļā — pāris stundu ar zirgu, tālāk ar vilcienu. Nezinu, kurp dodos, bet man jābrauc; palikt uz vietas nozīmētu mocīties.
Viņš, protams, atkal mainījis vārdu un izskatu. Tas nozīmē, ka varbūt man vajadzēs apbraukāt visu zemeslodi, lai viņu atrastu. Man tiešām liekas, ka tā būs. Vai nu Tu redzi, māt? Iznāk, ka Mūžīgais Žīds esmu es. Kāda ironija! Mēs šo likteni paredzējām citam.
Padomā par grūtībām, kas radušās! Un to nebūtu, ja vien es varētu viņu meklēt ar sludinājumu. Bet es nespēju izdomāt, kā sacerēt sludinājumu, lai tas viņu nenobiedētu, kaut ari esmu gudrojis, bezmaz no prāta nojukdams. «Ja tas džentlmenis, kas nesen nopirka raktuves Meksikā un pārdeva savas raktuves Denverā, paziņotu savu adresi. ..» (kam, māt?), «viņam tiktu paskaidrots, ka noticis pārpratums; viņam tiks lūgta piedošana un pilnā mērā atlīdzināti visi zaudējumi, ko viņš cietis zināmos apstākļos.» Vai redzi? Viņš nodomātu, ka tas ir slazds. Kurš gan tā nedomātu? Ja es rakstītu «Tagad zināms, ka viņš nav meklētais, ka meklētais ir cits cilvēks, kuram agrāk bija tāds pats vārds un uzvārds, bet kurš zināmu iemeslu dēļ vārdu mainījis», vai tā būtu labi? Bet denverieši uzreiz saausltos un iesauktos: «Ā!» un atcerētos aizdomīgo izdarlšanos ar papīrnaudu, un sacītu: «Kādēļ tad viņš aizbēga, ja nebija īstais?» Tas neder. Ja man neizdotos viņu atrast, viņa reputācija Denverā būtu sabojāta uz visiem laikiem, turpretī tagad uz tās nav neviena traipiņa. Tev ir gudrāka galva nekā man. Palīdzi.
Man ir viens pavediens, bet tikai viens vienīgs. Es pazīstu viņa rokrakstu. Ja viņš ierakstīs savu neīsto vārdu viesnīcas reģistrācijas grāmatā, pārāk nesagrozot rokrakstu, es to pazīšu visur, kur vien ieraudzīšu.
Sanfrancisko, 1898. gada 28. jūnijā
Tu jau zini, ka esmu pārmeklējis Savienotās Valstis no Kolorado līdz pat Klusajam okeānam, un arī to, ka vienreiz gandrīz viņu notvēru. Un man vēlreiz iznāca tāpat. Tas nolika šeit, vakar, uzdūros viņa pēdām, gluži svaigām; tas bija uz ielas, es skriešus devos pa tām, un tās mani aizveda uz lētu viesnīcu. Tā bija nejēdzīga kļūdīšanās; suns būtu skrējis pa citu ceļu. Bet es esmu tikai pa pusei suns un satraukuma brīdi varu izrīkoties tīri cilvēciski aplam. Tajā viesnīcā viņš bija nodzīvojis desmit dienu; tagad es gandrīz droši zinu, ka pēdējos sešos vai astoņos mēnešos viņš nekur nav ilgi uzturējies, bet, nemiera dzīts, traucies no vienas vietas uz otru. Es to saprotu un zinu, ko nozīmē to izjust. Viņš joprojām dzīvo ar to pašu vārdu, ko bija ierakstījis reģistrācijas grāmatā, kad pirms deviņiem mēnešiem gandrīz viņu noķēru,— Džeimss Vokers, un neapšaubāmi pieņēma to tad, kad aizbēga no Sudrabaizas. Viņš ir vienkāršs cilvēks un netiecas pēc izmeklētiem vārdiem. Es tūliņ pazinu viņa rokrakstu, kaut arī tas ir nedaudz sagrozīts. Taisnīgs cilvēks, kam neizdodas ne viltība, ne izlikšanās.
Viesnīcā man sacīja, ka viņš tikko izrakstījies, laikam aizceļojis; adresi nav atstājis; licies iztrūcies, kad viņu lūguši atstāt adresi; izņemot lētu ceļasomu, viņam nekādas bagāžas nav bijis; aizgājis kājām ar somu pie rokas: «Skops vecis, viesnīcai no viņa daudz labuma nebija.» «Vecis!» Laikam viņš tagad tiešām tāds ir. Es vairs neklausījos; viesnīcā nebiju uzturējies ilgāk par minūti. Metos pa viņa pēdām, kas mani aizveda uz kuģu piestātni. Māt! No tvaikoņa, kas viņu bija aizvedis, viedās vairs tikai dūmu mākonītis pie apvāršņa. Ja būtu tūliņ gājis pareizajā virzienā, būtu ietaupījis pusstundu, būtu varējis nolīgt ātrgaitas kuteri, un varbūt man būtu izdevies panākt kuģi. Tas devās uz Melburnu.
Cerību kanjona, Kalifornija, 1900. gada 3. oktobrī
Tev ir pamats sūdzēties. «Tikai viena vēstule gadā» patiesi ir ļoti maz, es tam piekrītu; bet ko lai raksta, ja nav nekā cita, ko pastāstīt, kā neveiksme pēc neveiksmes? To neviens nespētu izturēt. Tas dzen izmisumā.
Es Tev jau rakstīju — man šķiet, kopš tā laika aizritējusi vesela mūžība — kā pazaudēju viņa pēdas Melburnā un pēc tam vairākus mēnešus dzenāju viņu rokā pa visu Austrāliju.
Nu, pēc tam sekoju viņam uz Indiju; Bombejā es viņu gandrīz panācu; turpināju dzīties viņam pa pēdām uz Barodu, Ravalicindi, Laknavu, Lahonu, Kanpūru, Allahabadu, Kalkutu, Madrasu — o, itin visur; nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, putekļos un saules svelmē — visu laiku gandrīz viņam pa pēdām, tomēr klāt netikdams. Pēc tam uz Ceilonu, tad . . . lai paliek, drīzumā aprakstīšu Tev visu sīkumos.
Izsekoju viņam atpakaļ uz Kaliforniju. Pēc tam esmu viņu medījis šajā štatā no janvāra līdz pagājušajam mēnesim. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš atrodas netālu no Cerību kanjona; izsekoju viņam līdz kādai vietai, kas ir trīsdesmit jūdžu no šejienes, bet tur man pēdas pagaisa. Jādomā, ka viņu kāds uzņēma pavest ratos.
Pašreiz atpūšos, tikai laiku pa laikam pārmaiņas labad cenšos atrast zaudētās pēdas. Biju pārguris līdz nāvei, māt, un gaužām nomākts, lāgiem daudz netrūka, ka būtu pilnīgi zaudējis cerības; bet kalnrači šajā nelielajā apmetnē ir lāga puiši, un ilgajā šeit pavadītajā laikā esmu ar tiem ļoti saradis; viņu bezrūpīgā jautrība mani uzmundrina un ļauj aizmirst paša rūpestus. Dzīvoju būdā kopā ar puisi, kuru sauc par Semiju Hiljeru; viņam ir apmēram divdesmit pieci gadi, arī viņš, tāpat kā es, ir savai mātei vienīgais, ļoti mīl māti un raksta viņai ik nedēļu, tādā ziņā gan ir tikai daļēji man līdzīgs. Semijs ir bikls cilvēks un, runājot par intelektu. .. nu, pie jaunu pasauļu atklājējiem viņš nepieder; tomēr visi viņu šeit ieredz; viņš ir labs un sirsnīgs; pasēdēt kopā ar viņu un parunāties man tagad nozīmē dienišķo maizi, atpūtu un labsajūtu, jo man blakus atkal ir draugs un biedrs. Kā man gribētos, lai arī Džeimsam Vokeram būtu tāds biedrs. Viņam taču bija draugi, viņam patika sabiedriskā sadzīve. Bet tad viņš man acu priekšā tūdaļ parādās tāds, kādu viņu redzēju pēdējoreiz. Cik traģisks tēls! Redzu to bieži jo bieži. Un tieši toreiz es, pārvarēdams sirdsapziņas balsi, aizdzinu viņu jaunos klejojumos!