Hiljeram ir labāka sirds nekā man, domāju pat, ka labāka nekā jebkuram visā apmetnē, jo viņš draudzējas ar ciemata melno avi — Flintu Bakneru un ir vienīgais cilvēks, ar kuru Flints Bakners sarunājas un kuram ļauj sarunāties ar sevi. Viņš sakās zinām Flinta dzīvesstāstu un cēloņus, kādēļ tas kļuvis tāds, kāds ir tagad, un tālab vajagot pret Flintu izturēties, cik vien žēlsirdīgi cilvēks spēj. Jāteic, ka vienīgi tik plašā sirdī piemešanos var atrast tāds cilvēks kā Flints Bakners, ja ņem vērā, ko visapkārt dzird par viņu runājam. Man šķiet, šis viens piemērs Tev Semija raksturu atklās skaidrāk, nekā es būtu spējis ar rūpīgu, garu aprakstu. Reiz sarunā viņš izteicās apmēram šādi:
— Flints ir man attāls radinieks un izstāsta man visas savas nedienas, laiku pa laikam izkrata sirdi, jo citādi tā kādu dienu varētu pārplīst. Es tev teikšu, Arčij Stilmen, nelaimīgāka cilvēka nav visā pasaulē; visa viņa dzīve ir vienas vienīgas dvēseles mokas — viņš nepavisam nav tik vecs, kā izskatās. Sirdsmieru viņš zaudējis jau pirms daudziem gadiem. Nekad viņam dzīvē nav laimējies. Brīžiem viņš saka, ka labāk būtu nokļūt īstajā ellē, jo pašreizējā esot viņu pārāk nomocījusi.
IV
Neviens īsts džentlmenis nerunās kailu patiesību dāmu klātbūtne.
Bija spirgts, dzestrs rīts oktobra sākumā. Ceriņu un zeltalietus krūmi, rudens zeltījumā iekvēlināti, dega un liesmoja pret debesīm kā teiksmu tilts, ko dabas labestība uzcēlusi, lai nespārnotās būtnes, kas mīt koku galotnēs, varētu sastapties; īves un granātābeles skāva ar mežiem apaugušās nogāzes kaislās zelta un purpura liesmās; gaisu piesātināja neskaitāmu puķu reibinošais aromāts; augstu tukšajās debesīs aesofags sastindzis nekustīgā lidojumā; visapkārt valdīja rimts klusums, īsts dieva miers.
Laiks—1900. gada oktobris; vieta — Cerību kanjons, sudraba racēju apmetne dziļi Esmeraldas apriņķī. Šī vieta ir tālu no pilsētām, augstu kalnos, nomaļa; tikai nesen atklāta. Kalnrači domā, ka šeit slēpjas bagātīgas sudraba iegulas un ka, pastrādājot divus trīs gadus, stāvoklis noskaidrosies pa īstam — vai nu uz vienu, vai otru pusi. Apmetnē dzīvo divsimt kalnraču, viena baltā sieviete ar bērnu, daži ķīnieši — veļas mazgātāji, piecas indiānietes un ducis klejojošu indiāņu, kas ģērbušies no trušādām šūtās drēbēs, valkā nonēsātas platmales un no skārda konservu kārbām darinātas kaklarotas. Rūdas pārstrādes fabriku šeit vēl nav, arī baznīcas un savas avīzes nav. Apmetne pastāv tikai divus gadus; atradumi vēl nav sacēluši sensāciju; pasaule nezina, kā šo vietu sauc un kur tā atrodas.
Abpus kanjonam stāvas kalnu sienas paceļas trīstūkstoš pēdu augstumā, un būdas, kas garā virknē aizstiepjas pa aizas dibenu, saule noskūpsta tikai vienreiz dienā, kad tā pašā pusdienlaikā pacēlusies debess vidū. Ciemats ir divas jūdzes garš. Būdas saceltas patālu cita no citas. Vienīgā 110 baļķiem būvētā māja ir traktieris — vispār var teikt — vienīgā māja ciemā. Tā atrodas apmetnes centrā un ir iedzīvotāju vakara izklaides vieta. Tur viņi iedzer, spēlē kārtis un domino; arī biljardu, jo biljarda galds tur ir — zaļais vadmalas pārvalks vienos plīsumos, kas pielāpīti ar plāksteri; ir arī dažas kijas, tikai bez ādas uzgaļiem; ir dažas apdauzītas, saskrambātas koka bumbas, kas ripo ar skaļu klaudzoņu, neapstājas palēnām, bet pēkšņi; ir arī krīta gabals, no kura palīdis ārā krietns krama grauds; un spēlmanim, kas ar vienu kiju iesit sešas bumbas, ir tiesības izdzert mēriņu un pacienāt visus pārējos spēlmaņus uz krodzinieka rēķina.
Flinta Baknera būda bija pati pēdējā ciema dienvidu galā; viņa rokamais iecirknis atradās ciema galā mazliet aiz pēdējās būdas šai virzienā. Viņš bija īdzīgs, savrupnieks, ne ar vienu nedraudzējās. Tie, kas bija gribējuši viņu tuvāk iepazīt, to drīz vien nožēloja un atstājās. Par viņa pagātni neviens nekā nezināja. Daži domāja, ka Semijam Hiljeram tā zināma, citi teica, ka ne. Ja Hiljeram kāds vaicāja, viņš atbildēja, ka nekā par to nezinot. Flints dzīvoja kopā ar lēnprātīgu, gadus septiņpadsmit vecu angļu jaunekli, pret kuru viņš gan ļaudīs, gan vienatnē izturējās ļoti rupji. Šo zēnu, protams, mēģināja izprašņāt, bet bez panākumiem. Fetloks Džounss — tā jaunekli sauca — sacīja, ka Flints viņu pievācis, kad tas meklējis iegulu dzīslu, un, tā kā viņam Amerikā neesot ne radu, ne draugu, tad visprātīgāk licies palikt pie Baknera un paciest rupjo izturēšanos, saņemot par algu speķi un pupas. Vairāk viņš nekā nezināja pateikt.
Par šādu algu Fetloks bija nostrādājis jau mēnesi, un aiz lēnprātīgās ārienes viņā pamazām sāka gruzdēt dusmas par apvainojumiem un pazemojumiem, ar kuriem saimnieks neskopojās. Tieši biklie šādu apiešanos pārdzīvo sevišķi sāpīgi, varbūt vēl sāpīgāk nekā spēcīgie, kas var savu niknumu izgāzt, gūt atvieglojumu stipros vārdos, pat palaižot rokas, kad pacietības mērs pilns. Daži labsirdīgākie vīri gribēja Fetlokam viņa nedienās palīdzēt un pierunāt, lai iet projām no Baknera, bet jau šāda doma vien zēnu pagalam pārbiedēja, un viņš atteica: «Nē, nē.» Pets Railijs mudināja viņu, teikdams:
— Taisies no tā velna sīkstuļa vaļā un nāc pie manis. Nebaidies! Ar viņu es tikšu galā.