Ar asarām acīs zēns viņam pateicās, bet nobijies atbildēja, ka neriskēs; viņš teica, ka tad Flints viņu notveršot vienatnē, varbūt kādreiz naktī, urf. ..
— Oi, man bail pat iedomāties, mister Railijl
Daži citi pamācīja:
— Bēdz prom no viņa, mēs tevi pasargāsim. Laid naktī taisni uz piekrasti.
Taču visi mudinājumi bija velti runāti; zēns palika pie sava, ka Flints viņu panākšot un ar varu atvedīšot atpakaļ, kaut vai aiz tīras ļaunprātības.
Kalnrači to nespēja saprast. Nabaga puikam klājās ar katru nedēļu ļaunāk. Varbūt viņi būtu sapratuši, ja zinātu, kā jauneklis izmanto brivo laiku. Viņš gulēja slietenī netālu no Flinta būdas un naktīs, pārskaitīdams zilumus un pazemojumus, nemitīgi risināja tikai vienu vienīgu domu: kā varētu nogalināt Flintu Bakneru tā, lai netiktu pieķerts. Tas bija vienīgais prieks viņa dzīvē; visās divdesmit četrās diennakts stundās šīs nakts stundas bija vienīgās, ko viņš gaidīja ar karstām ilgām un kad jutās laimīgs.
Viņš izprātojās par indi. Nē, tas nederēja; izmeklēšanā noskaidrosies, kur tā dabūta un kas to iegādājies. Izprātojās par šāvienu mugurā kādā vientuļā vietā, kad Flints ap pusnakti atgriežas mājup — allaž vienā un tai pašā laikā. Nē — kāds var pagadīties tuvumā un viņu pieķert. Varbūt viņu aizmigušu nodurt? Nē — ja viņam samisās roka, tad Flints pamodīsies un viņu sagrābs. Viņš izdomājās simtiem dažādu veidu, bet neviens no tiem nederēja, jo pat visviltīgākajā un slepenākajā allaž pastāvēja liktenīgais riska moments, varbūtība, iespēja, ka viņu varētu pieķert. Uz to viņš negribēja ielaisties.
Taču viņš bija pacietīgs, bezgala pacietīgs. Nav kur steigties — viņš pats sev sacīja. Viņš nepametīs Flintu, pirms nebūs redzējis tā līķi; nav kur steigties — gan jau iespēja radīsies. Kaut kur tai jābūt, un viņš pacietīgi panesīs rupjības, sāpes un trūkumu, līdz šo iespēju atradīs. Jā, kaut kur jābūt iespējai, kas neatstāj pēdas, pat ne vismazāko norādījumu uz slepkavu . . . Nav kur steigties, viņš to atradīs, un tad — ai, tikai tad būs vērts dzīvot pasaulē! Līdz tam viņš visādā veidā centīsies noturēt spēkā savu lēnprātīgā zēna reputāciju; un, tāpat kā līdz šim, neviens no viņa nedzirdēs neviena apvainojoša vārda par nežēlīgo mocītāju.
Divas dienas pirms minētā oktobra rīta Flints bija šo to nopircis, un kopā ar Fetloku viņi bija pirkumu atnesuši uz Flinta būdu: kasti ar svecēm, ko viņi nolika kaktā; skārda bundžu ar spridzināmo pulveri, ko novietoja uz sveču kastes, un veselu spridzināmā pulvera muciņu, ko pabāza zem Flinta guļamlāvas; milzīgu degauklas rituli, ko pakāra uz vadža. Fetloks nosprieda, ka Flinta iecirknī rakšanas darbi laikam drīz būs pabeigti un sāksies spridzināšana; kaut ko viņš par šo darbu zināja, bet piedalījies nekad nebija. Viņa apsvērums izrādījās pareizs: bija pienācis laiks spridzināšanai. Nākamajā rītā viņi abi aiznesa uz atradņu vietu degauklu, urbjus un bundžu ar pulveri; rakums bija astoņas pēdas dziļš; lai tajā nokāptu un no tā izkāptu, tika izmantotas īsas redeļu kāpnītes. Viņi nokāpa bedrē, un Flints pavēlēja Fetlokam turēt urbi, tomēr ne ar vārdu nepaskaidrodams, kā tas pareizi jātur, bet pats paņēma veseri. Jau no pirmā vesera zvēliena Fetlokam urbis izspruka no rokām, kas bija gandrīz pats par sevi saprotams.
— Ak, tu ķēms, melnādainais izdzimums, vai tā jātur urbis? Pacel! Uzstādi! Turi ar nagiem! Nolādēts! Gan es tevi izmācīšu!
Pēc stundas urbšana bija pabeigta.
— Nu, ieber spridzekli!
Zēns sāka bērt pulveri bedrē.
— Stulbeni!
Smags sitiens pa žokli nogāza puisi zemē.
— Slienies augšā! Nevārties pinkšķēdams! Vispirms iestiprini! Un tagad iepildi spridzekli. Ko tu atkal dari? Vai gribi piebērt bedri līdz augšai? No visiem stulbajiem puņķutapām, ko man gadījies sastapt… Paber vispirms kārtiņu zemes, tad granti! Piemīdi! Stop, stop! Velns parāvis! Vācies nost!— Viņš pats paķēra stampu un noblietēja spridzekli, visu laiku velnišķīgi lādēdamies. Tad pielaida auklai uguni un aizskrēja jardus piecdesmit nostāk, Fetloks viņam pakaļ. Viņi nogaidīja pāris minūšu, tad ar pērkonīgu dārdu augstu gaisā uzlidoja milzīgs dūmu un akmeņu mākulis; vēl pēc maza brītiņa nobira akmeņu krusa, un no jauna iestājās klusums.
— Dieva vārds, man būtu gribējies, kaut arī tu būtu bijis tur iekšā!— noteica saimnieks.
Viņi atkal nokāpa šahtā, iztīrīja to un vēlreiz piepildīja ar spridzekli.
— Hei! Cik daudz auklas tu esi sadomājis veltīgi iztērēt? Vai nezini, cik gara aukla jānomērī?
— Nē, ser.
— Ak, nezini! Tādu muļķi, nudien, vēl visā mūžā neesmu redzējis!
Viņš izrāpās no šahtas un sauca lejup:
— Nu, āmurgalva, vai domā tur pavadīt visu dienu? Nogriez auklu un pielaid uguni!
Drebošais puika ieteicās:
— Neņemiet ļaunā, ser, es . . .
— Ak, tu vēl runāsi pretī — mani Griez nost un pielaid uguni!
Zēns nogrieza auklu un pielaida uguni.
— Vel-ll-a būšana! Esot nogriezis! Tikai minūti līdz sprādzienam! Kaut jel tu tur paliktu!
Neprāta niknumā Bakners izrāva kāpnītes no šahtas un skriešus metās projām. Zēns pārbijās līdz nāvei.
— Ak dievs! Palīgā! Palīgā! Glābiet!— viņš kliedza.— Ko lai es iesāku? Ko lai iesāku?
Cik cieši varēdams, viņš piespiedās pie bedres sienas; dzirdot degauklu sprakstam, viņam aizrāvās balss, elpa aiztrūka; nevarīgi viņš stāvēja un skatījās: pēc divām, trim vai četrām sekundēm viņš, gabalos saplosīts, uzlidos gaisā. Bet tad viņā uzplaiksnīja atskārta. Viņš pielēca pie auklas, atrāva to galu, kas bija atstāts virs zemes, un bija glābts.