— Ko — varbūt arī migla nav nekas?
— Migla! Tai viņa skatiens izšaujas cauri kā lode.
— Nu, puikas, tas nu gan lej, vai ne?
— Tā tiešām ir!— visi vienā balsī atsaucās.— Stāsti tālāk, Ferguson.
— Kad es saku, ser: viņš var palikt šeit iekšā un tērgavāt ar puišiem, bet tu izzodzies ārā un aizej uz kādu, vienalga, uz kuru no šā ciema būdām, atver grāmatu — jā, ser, vienu vai desmit grāmatas, iegaumē lappusi, un viņš tad celsies kājās, ies ārā, slās taisni uz to būdu un citu pēc citas atvērs tieši tās grāmatas īstajā lappusē, nosauks lappuses numuru un nekad nekļūdīsies.
— Tad jau viņš ir pats nelabais.
— Ne viens vien tā jau savu reizi nodomājis. Es tev tūliņ izstāstīšu vienu īstu brīnumu, ko viņš izdarīja. Viņvakar …
Šai mirklī ārpusē atskanēja satraukta murdoņa, durvis atsprāga vaļā un istabā iebruka vesels bars cilvēku ar apmetnes vienīgo balto sievieti priekšgalā.
— Mans bērns! Mans bērns! Mana meitiņa pazudusi! Dieva dēļ, palīdziet man atrast Arčiju Stilmenu! Mēs viņu velti izmeklējāmies malu malās!
Nu ierunājās krodzinieks:
— Piesēdiet, piesēdiet, misis Hogana, un neuztraucieties. Viņš jau pirms trim stundām lika sakārtot gultu. Laikam traki piekusis, augu dienu klenderēdams pa kalnu takām, kā pastāvīgi paradis, un aizgāja gulēt. Uzskrien augšā, Hem Sendvič, un pamodini viņu; viņš ir četrpadsmitajā numurā.
Jauneklis jo drīz, pilnīgi saģērbies, nosteidzās lejā. Viņš iztaujāja misis Hoganu par visu, ko viņa zina.
— Dievs lai jūs svētī, mīļais, bet es nezinu nekā. Kaut jel ko zinātu! Pulksten septiņos apguldīju viņu, un, kad pirms stundas iegāju, lai pati liktos gulēt, viņas tur vairs nebija. Aizskrēju uz jūsu būdu, mīļais, bet jūsu tur nebija, pēc tam skraidīju pa visu aizu no būdas būdā, jūs meklēdama, un nu esmu te un aiz uztraukuma un sirdssāpēm nezinu, kur dēties, bet, paldies dieviņam, esmu jūs beidzot atradusi, mīļo puisīt, un jūs atradīsiet manu bērnu, tikai nāciet aši!
— Tūliņ, kundze. Iešu jums līdzi. Bet vispirms aiziesim uz jūsu būdu.
Viss bars izgāja kopā ar viņiem, lai piedalītos meklēšanā. Visa ciema dienvidu da]a bija kājās, vismaz simt cilvēku gaidīja ārā pie traktiera — tumša cilvēku blīva, kurā mirguļoja vējlukturi. Ejot ļaudis sadalījās kolonnā pa trim četriem, lai varētu pa šauro ceļu virzīties uz priekšu, un naski soļoja, sekodami kolonnas vadītājiem. Pēc dažām minūtēm viņi sasniedza misis Hoganas mitekli.
— Te ir viņas guļvieta,— paskaidroja misis Hogana,— te viņa palika, kad es pulksten septiņos viņu apguldīju. Bet dievs vien zina, kur viņa ir tagad.
— Padodiet man vējlukturi,— Arčijs palūdza. Viņš nolika gaismekli uz cietā klona, nometās tam līdzās uz ceļiem, izlikdamies, ka pamatīgi pārbauda klonu.
— Te ir viņas pēdas,— viņš sacīja, ar pirkstu piedurdams gan še, gan tur, gan mazliet tālāk.— Vai redzat?
Vairāki no līdzjutējiem arī tūliņ nometās ceļos un visiem spēkiem centās kaut ko saskatīt. Daži sprieda, ka esot manījuši kaut ko līdzīgu pēdu iespiedumiem; citi turpretī purināja galvu, teikdami, ka uz gludā klona gan neesot nevienas zīmes, ko tie ar savām acīm varētu saskatīt. Viens noteica:
— Var jau būt, ka bērna kājiņa varēja atstāt tur zīmi, kaut gan es lāgā nespēju tam ticēt.
Jaunais Stilmens izgāja ārā, ar vējlukturi taku gaismodams, pagriezās pa kreisi, pagājās trīs soļus uz priekšu un, zemi lāktura gaismā vērīgi nopētījis, sacīja:
— Esmu uzgājis virzienu. Nāciet līdzi! Lai kāds paņem vējlukturi.
Atrā solī viņš devās uz dienvidiem, un viss bars garā rindā pa aizas
līkločiem viņam pakaļ. Pēc jūdzes bija sasniegta izeja no aizas, un gājēju priekšā pavērās ar salvijām apaudzis līdzenums — dūmakains, plašs, vāji pārredzams. Stilmens visus apturēja un teica:
— Tagad nedrīkstam aizmaldīties sānis. Mums jāturas pareizā virzienā.— Viņš atkal paņēma vējlukturi, apmēram divdesmit jardu platībā aplūkoja zemi un pēc tam aicināja:
— Nāciet! Viss kārtībā.— Un atdeva kādam lākturi. Viņš bradāja pa salvijām uz priekšu un atpakaļ ceturtdaļjūdzes platībā, pakāpeniski virzoties pa labi; tad uzņēma jaunu virzienu un apmeta otru lielu pusloku, pēc tam vēlreiz mainīja virzienu, pagājās apmēram pusjūdzi uz rietumiem un apstājās.
— Te viņai, nabaga sīkaliņai, aptrūcis spēka. Paturiet lākturi. Redziet, kur viņa sēdējusi.
Taču tas bija gluds solončaka laukumiņš, ciets kā tērauds, un nevienam visā barā nepietika drosmes apgalvot, ka pats savām acīm
spēj saskatīt uz gludās virsmas jel kādu grambiņu. Nelaimīgā māte nokrita ceļos un raudādama skūpstīja norādīto-vietu.
— Bet kur tad viņa ir?— kāds ievaicājās.— Šeit viņas nav, vismaz to mēs redzam skaidri.
Stilmens riņķoja pa laukumiņu ar lākturi rokā, izlikdamies, ka cenšas saskatīt pēdas.
— Tas nu gan savādi,— viņš beidzot satraukts ierunājās.— Es nekā nesaprotu. Viņa šeit bijusi — tas ir skaidrs. Bet viņa nav 110 šejienes aizgājusi — arī tas ir skaidrs. Ērmoti. Es to neizprotu.
Māte krita izmisumā.
— Ak dievs! Ak Svētā Jaunava! Viņu aiznesis kāds plēsīgs putns. Nemūžam es viņu vairs neredzēšu!
— Nezūdieties,— sacīja Arčijs,— mēs viņu atradīsim, nezūdieties!
— Lai dieviņš jūs svētī par šiem vārdiem, Arčij Stilmen!— un viņa satvēra jaunekļa roku un dedzīgi to noskūpstīja.
Jaunpienācējs Pītersons iečukstēja Fergusonam ausī:
— Varens stiķis — sameklēt šito vietiņu, ko neteiksi! Taču nezin, vai bija vērts dzīties to gabalu šurp! Jebkurā citā vietā varēja uzrīkot tādus pašus kumēdiņus.
Fergusonam šāds mājiens nebija pa prātam. Viņš diezgan nikni atcirta: