— Tu laikam ar to gribi sacīt, ka bērna šeit nemaz nav bijis? Bet es tev saku, ka bērns ir te bijis! Nu, ja jau tu pats gribi palikt muļķa lomā . ..
— Beidzot!— iesaucās Stilmens.— Nāciet visi šurp un paskatieties! Visu laiku tas mums pats lec acīs, bet mēs neredzam.
Visi metās turp uz vietu, kur bērns šķietami bija apsēdies atpūsties, un daudzi acu pāri dedzīgi centās ieraudzīt kaut ko tur, kur Arčijs bija piedūris pirkstu. Uz brīdi iestājās klusums, pēc tam atskanēja skaļa, kopīga vilšanās nopūta. Pets Railijs un Hems Sendvičs vienā balsī iejautājās:
— Kas tas ir, Arčij? Tur taču nekā nav.
— Nekā? To jūs saucat par neko?— un Arčijs strauji apvilka ar pirkstu pa akmeni kaut kādu kontūru.— Šeit — vai vēl nepazīstat? Tās ir indiāņa Bilija pēdas. Bērns ir pie viņa.
— Lai dievam slava!— iesaucās māte.
— Varat ņemt lukturi. Tagad es virzienu zinu. Nāciet man pakaļ!
Viņš skriešus devās uz priekšu, te ienirdams salvijās, te atkal
parādīdamies, un tā noskrēja apmēram trīssimt jardu, līdz pazuda aiz smilšaina paugura. Visi aizelsušies klunkuroja viņam nopakaļ, līdz atrada viņu stāvam un gaidām. Desmit soļu no viņiem pacēlās tumša, bezveidīga būdele, pārsegta šādām tādām lupatām un vecām zirgsegām. No tās caur spraugām mirguļoja nespodra gaismiņa.
— Ejiet pa priekšu, misis Hogana,— jauneklis sacīja,— jums ir tiesības tur ieiet pirmajai.
Visi metās līdzi misis Hoganai indiāņa būdā un kopā ar viņu ieraudzīja ainu, kas atklājās tās iekšienē. Zemē sēdēja indiānis Bilijs; viņam līdzās gulēja bērns. Māte neprātīgā priekā apskāva gan bērnu, gan Arčiju Stilmenu, pār vaigiem viņai ritēja pateicības asaras, un aizslāpušā balsi pār viņas lūpām plūda mīļu vārdu un laba vēlējumu straume no tās neizmērojamo bagātību krātuves, kāda atrodama vienīgi īru sirdīs.
— Es viņa atrast netālu, kad pulkstens desmit,— Bilijs paskaidroja.— Viņa guļ — laikam dikti piekusis — ģīmīts slapjš — laikam raudājs. Es nes viņa uz māju; es baro, viņa ēd un atkal guļ.
Savā bezmēra pateicībā laimīgā māte aizmirsa visas ranga atšķirības, apkrita ap kaklu ari Bilijam un nosauca viņu par pārģērbušos dieva eņģeli.
Un, ja nu viņš tiešām kalpoja tādā amatā, tad katrā ziņā bija stipri maskējies, uz ko nepārprotami norādīja viņa tērps.
Pusdivos nakti gājiens atgriezās ciemā, pilnā balsī dziedot «Kad Džimijs nāk uz mājām», lākturus vēcinot, pilniem malkiem tukšojot dzēriena traukus, no kuriem bija stiprinājušies pa ceļam. Pēc tam visi sapulcējās traktierī un turpināja līksmo nakti, kas jau vērtās par rītu.
OTRĀ DAĻA I
Nākamajā pēcpusdienā visu ciemu sacēla kājās sensacionāla vēsts. Traktierī bija ieradies augstmanīga, ļoti iespaidīga izskata svešinieks ar pagalam noslēgtu seju un ierakstījis reģistrācijas grāmatā vārdu, kas daudziem lika bijībā nodrebēt:
Serloks Holmss.
Ziņas lidoja no būdas uz būdu, no iecirkņa uz iecirkni; darbarīki tika nomesti, un viss ciems steidzās uz notikumu centru. Viens kalnracis, nākdams no ciema ziemeļu gala, uzsauca jauno vēsti Petam Railijam, kura iecirknis atradās līdzās Flinta Baknera urbumiem, un Fetloks Džounss, to izdzirdējis, bezmaz zaudēja samaņu.
— Tēvocis Šerloks,— viņš zem deguna klusu nomurmināja.— Ir nu gan neraža. Vajadzēja viņam uzrasties tieši tad, kad …— Bet tad viņš sāka apcerīgi visu pārdomāt un beidzot nomierinājās: «Galu galā, kāpēc man no viņa būtu jābīstas? Ikviens, kas viņu pazīst tik labi, kā pazīstu es, zina, ka viņš nespēj atrisināt noziegumu, ja pats nav visu priekšlaikus izplānojis, sagādājis visus pierādījumus un nolīdzis kādu zelli, kas pēc viņa norādījumiem noziegumu izdara … Nekā, brālīt, šoreiz nekādu pierādījumu nebūs — kā tad viņš te nodemonstrēs savu spožo talantu? Nekādi. Nē, ser. Viss sagatavots uz goda. Varbūt tomēr noriskēt un atlikt uz vēlāku laiku .. . Nē, tādā riskā es neielaidīšos. Lai notiek kas notikdams, šovakar Flints Bakners aizceļos uz viņpasauli.» Taču drīz vien viņam uzmācās jaunas bažas: «Tēvocis Šerloks gribēs šovakar izrunāties ar mani par ģimenes būšanām; kā lai tieku no viņa vaļā? Lai vai kas, bet ap astoņiem vakarā man kaut uz pāris minūtēm jāieskrien savā būdā.» Stāvoklis bija visai sarežģīts, un tā apcere lika Fetlokam krietni palauzīt galvu. Bet viņš tomēr atrada izeju, kā grūtības pārvarēt. «Mēs iziesim pastaigāties, un es viņu mirkli atstāšu stāvam uz ceļa, tā ka viņš neredzēs, ko es daru: visdrošākais veids, kā detektīvu aizmānīt no pēdām, ir uzturēties viņa tuvumā, kamēr darbs tiek gatavots. Jā, tas būs visdrošāk — turēšos kopā ar viņu.»
Pa to laiku uz ceļa pie traktiera sadrūzmējās visi apmetnes iedzīvotāji, gaidīdami un cerēdami, ka varēs kaut mirkli palūkoties uz slavenību. Bet Holmss nenāca ārā no savas istabas, nerādījās nevienam. Un tā nevienam, izņemot Fergusonu, kalēju Džeiku Pārķeru un Hemu Sendviču, nepalaimējās viņu ieraudzīt. Šie dižā zinātniskā detektīva kvēlie pielūdzēji ielavījās uzglabāšanā atstātās bagāžas šķūnītī tieši pretī detektīva istabai, no kuras šķūnīti šķīra vienīgi desmit vai divpadsmit pēdu plats celiņš, paslēpās un izgrieza loga aizvirtņos nelielus caurumiņus, pa kuriem paglūnēt. Mistera Holmsa loga aizkari bija aizvilkti, taču pēc brīža viņš tos atvilka vaļā. Trīs slepenie vērotāji pārdzīvoja šausminošu, tomēr patīkamu satraukumu, atrodoties aci pret aci ar šo Izcilo Cilvēku, kura pārcilvēciskais talants pārskanējis visu pasauli. Tur viņš sēdēja — ne mīts, ne rēgs, bet reāls, dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, tik tuvu, ka gandrīz ar roku aizsniedzams.