— Velns lai parauj, tas bija vareni!— atsaucās Hems Sendvičs. — Tev mats matā izdevās viņu parādīt, Ferguson! Nevienā grāmatā viņš nav smalkāk uzbildēts. Dieva vārds, man akurāt likās, ka redzu viņu pie dzīvām miesām, vai ne, puiši?
— Kā nu ne! Skaidri kā fotogrāfa taisītā bildē, nudien!
Fergusons bija aplam priecīgs par saviem panākumiem un kādu
brītiņu tīksmīgi pagozējās slavas saulītē, pēc tam ar dziļu bijību balsī klusu ievaicājās:
— Kā jums liekas — vai viņu radījis dievs?
Bridi valdīja klusums, tad Hems Sendvičs godbijīgi noteica:
— Var jau būt, bet ne visu uzreiz, man tā liekas.
II
Pulksten astoņos divi cilvēki tovakar, gar Flinta Baknera būdu pastaigādamies, lēnām slāja dzestrajā vakara krēslā. Tas bija Šerloks Holmss ar savu radubērnu.
— Pagaidi mani mazliet šeit uz ceļa, tēvoc,— kamēr aizskrienu līdz savai būdai, tūliņ būšu atpakaļ.
Viņš radiniekam kaut ko palūdza, tas viņam prasīto iedeva, tad viņš aizskrēja tumsā, tomēr drīz vien atgriezās, un abi sarunādamies gāja tālāk. Pulksten deviņos viņi pārradās traktierī un izspiedās cauri biljarda istabai, kur cilvēku bija ka biezs, jo visi cerēja uzmest Izcilajam Cilvēkam kaut mirkli. Nogranda karalisks «urrā!» sauciens. Misters Holmss atbildēja apsveikumam, daudzkārt galanti palocīdamies, un, kad viņš izgāja no telpas, krustdēls sacīja:
— Kungi, tēvocim Šerlokam vēl brīdi jāpastrādā, apmēram līdz divpadsmitiem vai vieniem, bet tad vai pat agrāk, ja būs iespējams, viņš atkal nonāks lejā un cer izdzert kopā ar jums pa kausiņam, ja vēl kāds būs aizkavējies.
— Dieva vārds, veči, tas ir karalisks gājiens! Trīsreiz «urrā!» Šerlokam Holmsam, dižākajam vīram, kāds jebkad dzīvojis!— iesaucās Fergusons.— Hip, hip, hip!
— Urrā! Urrā! Urrā!
Kalnrači kliedza no visa spēka, lai izteiktu savas jūtas, un māja nodrebēja viņu balsu dārdoņā. Augšā, numurā, tēvocis ar vieglu pārmetumu balsī rāja krustdēlu:
— Kāpēc tu mani iepini tādā jezgā?
— Man šķiet, ka tu taču negribi kļūt nepopulārs, tēvoc? Tādā gadījumā kalnraču apmetnē nedrīkst turēties tik stipri savrup. Vīri tevi apbrīno; bet, ja tu atteiksies vienreiz ar viņiem sadzert, viņi tevi uzskatīs par snobu. Bez tam tu teici, ka tev esot tik daudz stāstāms par mājām, ka mēs droši nosēdēsim līdz pusnaktij.
— Zēnam taisnība, un viņš spriež saprātīgi,— atzina tēvocis. Zēns sprieda saprātīgi arī par kaut ko citu, ko pieminēja gan tikai domās:
«Tēvocis un visi pārējie man lieti noderēs — viņi varēs vēl papildus apliecināt manu jau tā spēcīgo alibi.»
Abi ņēmās runāties stundas trīs. Ap pusnakti Fetloks nogāja lejā, nostājās tumsā soļus desmit no traktiera un sāka gaidit. Piecas minūtes vēlāk no biljarda istabas izlīgoja Flints Bakners un, garām iedams, gandrīz saskārās ar zēnu.
— Nu viņš man ir rokā,— zēns nomurmināja, noraudzīdamies pakaļ tumšajam stāvam.— Ardiev', ardiev' uz visiem laikiem, Flint Bakner; tu manu māti nosauci par . .. ek, vienalga; tagad viss būs labi; tu, draugs, ej savu pēdējo gaitu.
Viņš atgriezās traktieri, prātodams: «Atlikusi viena stunda. To es pavadīšu traktierī kopā ar puišiem; tas būs labs alibi.»
Viņš ieveda Šerloku Holmsu biljarda istabā, kur stāvgrūdām drūzmējās kalnrači; viesis izsauca dzeramo, un svētki sākās. Visi bija laimīgi; neviens neslēpa savu sajūsmu; ledus bija salauzts; sākās dziesmas, anekdotes, no jauna tika izsaukti dzērieni, un minūtes, kam vajadzēja tuvināt ievērojamus notikumus, ritēja. Kad pulkstenis rādīja bez sešām minūtēm vienu un jautrība sita augstāko vilni —
Buummms!
Tai pašā mirklī iestājās klusums. Dobjais dārds vēlās pa aizu no virsotnes uz virsotni, līdz pamazām pierima un apklusa. Sastingums atslāba, vīri metās uz durvīm, saukdami:
— Kaut kas uzsprādzis!
Arā kāda balss tumsā sacīja:
— Tas notika aizas viņā galā. Es redzēju zibsni.
Pūlis drāzās pa aizu prom — Holmss, Fetloks, Arčijs Stilmens, visi. Jūdzi garo ceļu viņi noskrēja dažās minūtēs. Lāktura gaismā viņi ieraudzīja Flinta Baknera būdas gludo klonu: no pašas būdas nebija palicis nekas — ne baļķis, ne šķēpelīte. Arī no Flinta nekas nebija manāms. Vīri grupiņās pārmeklēja apkārtni, un drīz vien atskanēja sauciens:
— Te viņš ir!
Tur viņš tiešām bija. Piecdesmit jardu tālāk aizā tie viņu atrada — īstenībā atrada saplosītu masu bez dzīvības. Fetloks Džounss kopā ar citiem aizsteidzās skatīties.
Izmeklēšana ilga tikai piecpadsmit minūtes. Zvērināto žūrijas priekšsēdētājs Hems Sendvičs sastādīja verdiktu vienkāršā, tomēr literāri patīkamā valodā, nobeidzot to ar slēdzienu: «… nelaiķis aizgājis bojā savas vai cita, vai citu žūrijai nezināmu personu vainas dēļ, neatstājot ģimeni vai citus sadzīves piederumus, izņemot būdu, ko sprādziens uzspēris gaisā, lai dievs žēlo viņa dvēseli, āmen.»
Tad nepacietīgā žūrija pievienojās pārējam pūlim tur, kur atradās galvenais intereses centrs — Šerloks Holmss. Kalnrači, bijīgi klusēdami, pulcējās puslokā, ietverot plašo klajumu, kur vēl nesen bija Flinta būda. Šajā klajumā rosījās Izcilais Cilvēks kopā ar savu krustdēlu, kurš turēja lākturi. Ar mērlenti viņš izmērīja būdas pamatus; attālumu no čaparelu sienas līdz ceļam; čaparelu krūmu augstumu; un pamērīja vēl šo to. Vienā vietā viņš pacēla no zetnes kādu skrandu, otrā vietā koka sķēpelīti, trešajā pagrāba pirkstos šķipsniņu zemes, visu pamatīgi aplūkoja un noglabāja. Ar kabatas kompasu viņš noteica zemes gabala stāvokli, pieļaudams magnētisko svārstību par divām sekundēm. Pēc sava pulksteņa viņš uzņēma laiku (Klusā okeāna laiku), salīdzināja to ar vietējo. Ar soļiem izmērīja attālumu no vietas, kur bija stāvējusi būda, līdz līķim. Noteica ar kabatas aneroīda palīdzību augstumu un ar kabatas termometru — temperatūru. Beidzot viņš, cēli palocīdamies, sacīja: