— Viss izdarīts. Vai iesim atpakaļ, kungi?
Viņš gāja pa priekšu kolonnai, kas virzījās uz traktieri; pa ceļam vīri sīki un plaši komentēja Izcilā Cilvēka apbrīnojamo rīcību un izteica dažādus minējumus par traģēdijas iespējamiem cēloņiem.
— Bet tā taču ir tīrā laime, ka viņš tieši tagad ir pie mums apmetnē, vai ne, veči?
— Tas ir gadsimta dižākais notikums,— atteica Hems Sendvičs. — Par to runās visā pasaulē, pieminiet manus vārdus.
— Skaidrs,— piebalsoja kalējs Džeiks Pārķers.— Šitā apmetne kļūs slavena. Vai nav tiesa, Ferguson?
— Nu, ja gribat zināt manas domas, ja jums liekas svarīgi, ko es par to domāju, tad varu teikt tikai vienu: vakar pieteikums uz rokamo iecirkni Streitflašā, pēc mana aprēķina, maksāja divus dolārus pēdā; man gribētos redzēt to vīru, kas šodien to mēģinās dabūt par sešpadsmit.
— Tev taisnība, Ferguson. Šī ir lielākā laime, kāda jaunām atradnēm var patrāpīties. Vai tu redzēji, kā viņš savāca tos krikumus un zemes piciņas, un visu citu? Kas par aci! Viņš vispār nespēj neredzēt norādījumus ■— to viņš vienkārši nespēj.
— Tā nu tas reiz ir. Citam tādi sīkumi nenieka nenozīmētu, bet viņš no tiem lasa kā no grāmatas, kas drukāta milzu burtiem.
— Skaidrs kā diena! Visos tajos krikumos slēpjas sava gudrība, un šie iedomājas, ka neviens nepratīs šiem noslēpumu izmānīt. Bet nekā nebij! Tiklīdz viņš šos sagrābj, šie sāk spiegt, un visi noslēpumi laukā.
— Es, veči, tagad tīri vai priecājos, ka viņš vakar negadījās pie bērna meklēšanas; šitais stiķis ir varenāks un daudz grūtāk izdibināms.
Jā, ser, daudz sarežģītāks un daudz grūtāk izdibināms. Jā, ser, daudz sarežģītāks, daudz zinātniskāks vis, un prasa daudz vairāk gudrības.
— Man domāt, mēs visi priecājamies, ka šitā iznāca. Priecājamies? Velns parāvis, tas pārāk viegli sacīts. Arčijam, vai zināt, būtu vajadzējis pamācīties, ja pietiktu prātiņa pastāvēt blakus un paskatīties, kā šitenais vīrs tās lietas dara. Bet šis nekā — peras pa salvijām, kamēr gandrīz visu saputro.
— Tiesa, kas tiesa. Es jau pats redzēju. Nu, bet Arčijs vēl ir jauns, gan ar laiku tiks gudrāks.
— Paklau, vīri, kurš, pēc jūsu domām, varēja to izdarīt?
Tas bija grūts jautājums, kas izraisīja dažādus mazticamus pieņēmumus. Par iespējamiem darītājiem minēja vairākus cilvēkus, bet cits pēc cita tie atkrita kā nepieņemami. Izņemot jauno Hiljeru, neviens ar Flintu Bakneru netika draudzējies; taču neviens nebija ar viņu arī pa īstam strīdējies; viņš bija asi noraidījis ikvienu, kas mēģināja viņam tuvoties, tomēr ne tik nikni, lai nonāktu līdz asinsizliešanai. Taču viena cilvēka vārds jau no paša sākuma bija gandrīz katram uz mēles, bet izteikts tas tika pats pēdējais — Fetloks Džounss. Vispirmais par viņu ieminējās Pets Railijs.
— Jā,— vīri piekrita,— mēs, protams, visi tūliņ iedomājāmies par viņu, jo viņam tiešām bija miljons iemeslu nožmiegt Flintu Bakneru, īstenībā tas bija viņa svēts pienākums, bet, šeku, ir divi apstākļi, par kuriem nevaram tikt gudri, pirmkārt, viņam nav aknas šitādam darbiņam, un, otrkārt, notikuma brīdī viņš tur nebija ne tuvumā.
— Zinu,— atteica Pets,— viņš bija tepat biljarda istabā kopā ar mums, kad tas notika.
— Kā tad, kā tad. Tā ir viņa laime. Ja viņš nebūtu bijis ar mums, aizdomas kopš pirmā brīža būtu kritušas vienīgi uz viņu.
III
No traktiera ēdamistabas bija izvāktas visas mēbeles, izņemot sešas pēdas garu priežkoka galdu un vienu krēslu. Galds atradās telpas galā un krēsls uz tā; krēslā majestātisks, reprezentatīvs un iespaidīgs sēdēja Šerloks Holmss. Publika stāvēja kājās. Istaba bija stāvgrūdām pilna. Gaiss zils no tabakas dūmiem; valdīja dziļš klusums.
Izcilais Cilvēks pacēla roku, pieprasot vēl lielāku klusumu; īsu brīdi viņš turēja roku paceltu; tad strupi un asi sāka uzdot jautājumu pēc jautājuma un pierakstīja dzirdētās atbildes, galvu palocīdams un nomurminādams: m-m. Tā viņš uzzināja par Flintu Bakneru visu, ko vien kalnrači zināja pateikt: raksturu, izturēšanos un parašas; rezultātā noskaidrojās, ka Izcilā Cilvēka radagabals ir vienīgais apmetnē, kuram būtu bijis iemesls nogalināt Flintu Bakneru. Misters Holmss līdzjūtīgi uzsmaidīja lieciniekam un vienaldzīgi jautāja:
— Vai kāds no jums, kungi, varbūt zina, kur šis zēns, Fetloks Džounss, atradās eksplozijas laikā?
Kā pērkons nodārdēja daudzbalsu atbilde:
— Šīs pašas mājas biljarda istabā!
— Aha. Un vai viņš tur bija tikko iegājis?
— Viņš tur sabija veselu stundu!
— Aha. Eksplozijas vieta ir apmēram — nu, no šejienes apmēram .. .
— Krietnu jūdzi.
— Aha. Tas gan nav nekāds labais alibi, bet…
Sacēlās smieklu vētra, kurai pa vidu atskanēja saucieni: «Tu taču esi pillā!» un «Nu, Sendij, vai nenožēlo, ka vēri muti vaļā?», kas neļāva runātājam pabeigt teikumu, un šādi iznīcinātais liecinieks, aiz kauna piesarcis, nodūra galvu. Pratinātājs turpināja:
— Kad nu esam noskaidrojuši jaunekļa Džounsa mazliet attālo sakaru ar notikumu (smiekli), atļaujiet man izsaukt traģēdijas aculieciniekus un paklausīties, kas tiem sakāms.— Citu pēc cita viņš vilka no kabatas ārā savus pierādījumus un sarindoja tos uz kartona gabala, ko nolika sev uz ceļiem. Auditorija, elpu aizturējusi, skatījās.