— Mums ir dati par notikuma vietas platuma un garuma grādiem ar attiecīgās magnētiskās novirzes korekciju, kas ļauj precīzi konstatēt tiešo traģēdijas arēnu. Esam uzzinājuši vietas augstumu virs jūras līmeņa un gaisa mitruma pakāpi, kas mums dod iespēju precīzi noteikt, cik lielā mērā tas viss ietekmējis slepkavas noskaņojumu un rīcību tajā nakts stundā (apbrīnas pilna murdoņa un nomurmināta piezīme: «Velns, cik dziļi tverts!»).— Viņš sāka pie pirkstiem uzskaitīt pierādījumus.— Un tagad paklausīsimies, ko teiks šie mēmie liecinieki.
Te jūs redzat tukšu audekla patronsomu. Ko tā stāsta? Proti — slepkavības motīvs bijusi laupīšana, nevis atriebība. Ko vēl tā liecina? To, ka slepkava ir mazattīstīts — varam pat teikt — garā vājš vai tamlīdzīgs cilvēks. Kā mēs to uzzinām? Gaužām vienkārši: cilvēkam ar normāli attīstītu intelektu neienāktu prātā aplaupīt Flintu Bakneru, kuram nekad nav bijis daudz naudas. Bet varbūt slepkava ir svešinieks? Ļausim atkal runāt somai. Izņemu no tās, lūk, šo. Tas ir kvarcs ar maziem sudraba graudiņiem. Interesanta lietiņa. Lūdzu, apskatiet šo priekšmetu — jūs — un jūs — un jūs. Un tagad, lūdzu, atdodiet to man atpakaļ. Šajā piekrastē ir tikai viena dzīsla, kur atrodams šāda satura un šādas krāsas kvarcs; zemes virspusē tā stiepjas gandrīz divu jūdžu garumā, un, pēc manām domām, nav tālu tas laiks, kad šis rajons kļūs slavens visā pasaulē un atnesīs šejienes divsimt kalnračiem bagātību, kas pārspēs visalkatīgākos sapņus. Lūdzu, nosauciet šo dzīslu.
— Kristīgās zinātnes konsolidācija un Mēri-Enna!— nekavējoties skanēja atbilde.
Tai sekoja pērkondārdoši «urrā!», vīri asarām acīs spieda cits citam roku, un Fergusons no Velsa Fargo firmas pilnā balsī kliedza:
— Streitflašs atrodas dzīslas ceļā, un cenas sakāps līdz siwt piecdesmit dolāriem par pēdu, klausiet, ko es saku!
Kad no jauna iestājās klusums, misters Holmss turpināja:
— Tā nu mēs redzam, ka izdevies konstatēt trīs faktus, proti: ka slepkava ir plānprātiņš; ka viņš nav svešinieks; ka slepkavības motīvs bijusi aplaupīšana, nevis atriebība. Iesim tālāk. Man rokā ir īss degauklas galiņš, kas vēl tagad ož pēc deguma. Ko tas liecina? Kopā ar kvarca gabaliņu tas liecina, ka slepkava ir kalnracis. Kas no tā secināms? Tas, mani kungi, ka slepkavība izdarīta ar spridzināšanu. Ko vēl tas pierāda? Lūk, ko: ka spridzeklis bija novietots pie būdas sienas ceļa pusē: sešas pēdas no vietas, kur es atradu šo.
Tagad es turu pirkstos zviedru sērkociņu — no tiem, kurus uzšķiļ, berzējot gar kārbiņu. To es atradu seši simti divdesmit divas pēdas no uzspridzinātās būdas. Ko tas stāsta? Sekojošo: aukla aizdedzināta tieši tai vietā. Ko redzam tālāk? To, ka slepkava bijis kreilis. Kā es to zinu? Man būs grūti jums izskaidrot, kungi, kā es to zinu, jo pazīmes tik tikko samanāmas un atklājamas vienīgi ar ilgu gadu pieredzi un dziļu izpēti. Tomēr šīs pazīmes te ir un tiek papildus apstiprinātas ar faktu, ko jūs būsiet pamanījuši, lasot grāmatas par slavenajiem detektīviem, ka visi slepkavas ir kreiļi.
— Velns ar ārā, viņam taisnība!— iesaucās Hems Sendvičs, ar vareno plaukstu un skaļu troksni uzsizdams sev pa gurnu.— Kaut mani nosistu, man tas nemūžam nebūtu ienācis prātā.
— Man arī ne!— vairāki vīri iesaucās.— Man arī ne! Viņš taču redz visu! Tad ir gan acs!
— Kungi! Lai cik tālu slepkava atradās no sava nelaimīgā upura, tomēr arī viņš nav izgājis gluži sveikā. Šī koka šķēpele, ko jums tagad parādu, viņu ievainojusi. Uz tās ir asiņu pēdas. Un, lai viņš būtu, kas būdams, viņš ir iezīmēts. Šķēpeli es atradu tai vietā, kur viņš aizdedzināja liktenīgo auklu.— Šerloks Holmss no savas augstās tribīnes nolūkojās uz cilvēkiem; seja viņam sadrūma: lēnām viņš pacēla un norādot izstiepa roku.
— Tur stāv slepkava!
Uz mirkli visi sastinga neiedomājamā izbrīnā; tad vismaz divdesmit balsis vienlaikus iesaucās:
— Semijs Hiljers? Pie visiem velniem — nemūžam! Viņš? Tās taču ir trakākās blēņas!
— Uzmanīgāk, kungi! Nesteidzieties! Paraugieties — viņam uz pieres ir asiņaina skramba.
Hiljers bailēs nobāla. Viņš gandrīz apraudājās. Viņš pagriezās uz vienu pusi, uz otru pusi, katrā sejā meklēja palīdzību un līdzjūtību; izstiepis lūdzot rokas pret Holmsu, viņš iesaucās:
— O, nē, nē! Es neesmu to darījis! Zvēru, ka neesmu 10 darījis. Skramba pierē man gadījās . ..
— Konsteb!, apcietiniet viņu!— uzsauca Holmss.— Es nodošu zvērestu par apcietināšanas pamatotību.
Konstebls negribīgi pagājās uz priekšu, tad vilcinādamies apstājās.
Hiljers no jauna sāka lūgties:
— Ārčij, nepieļauj, neļauj viņiem to darīt! Māte to nepārdzīvos! Tu zini, kā es ievainoju pieri. Izstāsti viņiem, glāb mani!
Stilmens izlauzās cauri burzmai, nostājās pūlim priekšā un sacīja:
— Jā, es glābšu tevi. Nebīsties.— Tad viņš pagriezās pret ļaudīm. — Nav svarīgi, kā viņš saskrambāja pieri, tam nav ne mazākā sakara ar šo notikumu, tam nav nekādas nozīmes.
— Lai dievs tevi svētī, Arčij, tu esi īsts draugs!
— Urrā Arčijam! Runā, puis! Met galdā trumpju dūzi!— sauca kalnrači, lepodamies ar savu pašmāju detektīvu; ļaužu sirdīs pēkšņi pamodās patriotiska lojalitāte, kas strauji pašos pamatos pārsvieda noskaņojumu citā virzienā.
Arčijs Stilmens pagaidīja, līdz troksnis pierimst, un tad ierunājās:
— Es palūgšu Tomu Džefriju un konsteblu Harisu pastāvēt katru pie vienām durvīm un neļaut nevienam iziet no šīs istabas.
— Sarunāts. Turpini, vecīt!
— Man liekas, ka noziedznieks ir šeit. Ja mani minējumi ir pareizi, tad es drīz vien viņu uzrādīšu. Bet tagad pastāstīšu jurns par notikušo traģēdiju visu no sākuma līdz beigām. Slepkavības iemesls nebija laupīšana, tā bija atriebība. Slepkava nebija pusjucis. Viņš neatradās sešsimt divdesmit divas pēdas no notikuma vietas. Neviena koka šķēpele viņam netrāpīja pa pieri. Viņš nenolika spridzekli pie būdas ārsienas. Viņam nebija klāt patronu somas, un viņš nav kreilis. Izņemot šīs kļūdas, mūsu godājamā viesa slēdzieni ir būtiski pareizi.