— Tas nešķīstenis bija to pelnījis,— viņu pārtrauca Hems Sendvičs.— Paklau, puiši…
Konstebls:— Kārtību! Kārtību, kungi!
Kāda balss:
— Vai tavs tēvocis zināja, ko esi nolēmis darīt?
— Nē, nezināja.
— Bet sērkociņus viņš tomēr tev iedeva?
— Iedeva gan; taču viņš nezināja, kādam nolūkam tie vajadzīgi.
— Bet, ja tu gribēji ķerties pie tāda darba, kā tu uzdrošinājies riskēt, viņam klāt esot, zinādams, ka viņš ir detektīvs? Kā tu to izskaidro?
Puisis, mulsi grozīdams pirkstos svārku pogu, mirkli vilcinājās un tad bikli atteica:
— Tā kā man detektīvi ir ģimenē, es par viņiem šo to zinu. Ja jūs gatavojaties izdarīt kaut ko tādu, ko gribat no viņiem noslēpt, tad vislabākais ir darīt to tad, kad viņi jums ir blakus.
Tomēr smieklu vētra, kas uzbrāzmoja, sveicot šo naivo dzīves gudrību, nespēja cik necik ievērojamā mērā uzlabot nabaga zēna noskaņojumu.
IV
No misis Stilmenai rakstītas vēstules, kurai datuma vietā ir tikai atzīme «Otrdien».
Fetloku Džounsu novietoja aiz atslēgas — ieslēdza neapdzīvotā bajķu būdā, lai viņš tur dzīvotu līdz tiesas dienai. Konstebls Hariss apgādāja viņu ar ēdienu pāris dienām, piekodināja, lai viņš pats sevi kārtīgi apsargājot, un apsolīja atkal pienākt, kad vajadzēs papildināt pārtikas krājumus.
Nākamajā rītā mēs, kādi divdesmit, gājām līdzi Hiljeram un aiz draudzības palīdzējām viņam apbedīt mirušo radinieku, kuru neviens neapraudāja. Hiljers vadīja bēru ceremoniju, un es biju viņam par palīgu. Tiklīdz bijām ar visu tikuši galā, garām, galvu nodūris, kliboja noskrandis, bēdīga izskata svešinieks ar vecu ceļasomu pie rokas. Un es piepeši sajutu smaku, kurai biju dzinies pakaļ pa visu pasauli. Manām dziestošajām cerībām tā šķita pašas paradīzes smarža!
Vienā mirklī biju pie viņa un draudzīgi apliku roku viņam ap pleciem. Viņš sabruka zemē kā zibens ķerts; kad puiši pieskrēja palīgā, viņš uztrausās ceļos, pastiepa lūgdamies pretī rokas un drebošām lūpām lūdzās, lai es pārstājot viņu vajāt, teikdams:
— Jūs esat trencis mani apkārt zemeslodei, Šerlok Holms, bet dievs mans liecinieks, ka es nekad nevienam cilvēkam neesmu neko (aunu nodarījis!
Pietika palūkoties viņa mežonīgajās acīs, lai redzētu, ka viņš ir vājprātīgs. Tas bija mans darbs, māt! Ja es kādreiz saņemšu vēsti par Tavu nāvi, tad vienīgi tās sāpes varēs pielīdzināt ciešanām, ko izjutu šai brīdī. Puiši viņu piecēla kājās, sastājās bariņā apkārt, mums visiem bija viņa gauži žēl, mēs teicām viņam sirsnīgus un labus vārdus, mudinājām, lai nenokar galvu, ka viņš nokļuvis pie draugiem, ka mēs rūpēsimies par viņu, aizstāvēsim viņu un uzvilksim pie kāķa ikvienu, kas gribēs viņam darīt pāri. Raupjajos kalnračos pamostas mātes maigums, ja kāds pieskaras viņu sirds siltajai pusei, tāpat kā viņi kļūst par nevaldāmiem, nesaprātīgiem bērniem, ja iekustina šā orgāna otro pusi. Viņi darīja visu, ko vien spēja iedomāties, lai svešo nomierinātu, bet nekas nelīdzēja, līdz Fergusons, kurš ir talantīgs diplomāts, ieteicās:
— Ja jūsu uztraukuma iemesls ir vienīgi Šerloks Holmss, varat justies mierīgs.
— Kādēļ?— nelaimīgais plānprātiņš dedzīgi noprasīja.
— Tādēļ, ka viņš atkal ir beigts un pagalam.
— Beigts! Beigts! Ai, nenerrojiet tādu nabaga vārguli kā es. Vai tiešām beigts? Vīri, sakiet godīgi, vai viņš runā patiesību?
— Tik tiešām, kā mēs visi šeitan stāvam!— atsaucās Hems Sendvičs, un visi vienā balsī teikto apstiprināja.
— Viņnedēļ viņu, raug, Senbernardino pakāra,— Fergusons piebilda, lai tuvāk paskaidrotu apstākļus,— kad viņš tur meklēja jūs. Aiz pārskatīšanās, jo noturēja par citu cilvēku. Tagad pašiem žēl, bet līdzēt nekā vairs nevar.
— Viņam tur uzcels pieminekli,— noteica Hems Sendvičs tādā balsī kā cilvēks, kas pats bijis klāt un visu zina.
Džeimss Vokers dziļi nopūtās un neteica vairs nekā; taču vājprāta spožums acīs šķita mazliet apdzisis, seja acīm redzami apskaidrojās, saspringums drusku atslāba. Visi kopā devāmies uz mūsu būdu, un puiši izvārīja viņam pusdienas no labākā, ko apmetnē varēja sadabūt, un, kamēr viņi darbojās ap pusdienām, mēs ar Hiljeru saposām svešinieku no galvas līdz kājām savās jaunajās drēbēs un pārvērtām viņu par jauku, solīdu vecu džentlmeni. «Vecs» ir viņam īstais apzīmējums, vecs un salauzts, vecs ar sagumušo augumu, ar sarmu matos un visu, ko sejā iegrauzušas bēdas un nelaime, kaut gan pēc gadiem viņš ir vīrs pilnā briedumā. Kamēr viņš ēda, mēs kavējām laiku pīpēdami un tērzēdami; paēdušam viņam pašam no sevis atraisījās mēle, un viņš mums izstāstīja savu bēdu stāstu. Nemāku gluži atkārtot viņa vārdus, taču tālu no tiem neatkāpšos.
PAR CITU NOTURĒTA CILVĒKA stāsts
Viss notika šādi: es dzīvoju Denverā. Biju tā nodzīvojis ilgus gadus; dažreiz atceros, cik gadu, dažreiz neatceros, bet tas nav svarīgi. Piepeši es saņēmu paziņojumu, ka man Denverā jāatstāj, jo citādi mani atmaskošot drausmīgā noziegumā, kas pirms gadiem — pirms daudziem gadiem — izdarīts Austrumos. Man tas noziegums bija zināms, bet es to nebiju izdarījis; vainīgais bija mans brālēns ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā man. Ko man bija darīt? Bailes man sajauca galvu, un es nesapratu, ko iesākt. Laiks sagatavoties bija ļoti īss — tikai viena diena, cik atceros. Ja mans vārds tiktu publicēts, es būtu beigts cilvēks, mani būtu nolinčojuši, neviens nebūtu ticējis maniem vārdiem. Linča tiesā tā allaž mēdz notikt; kad linčotāji uzzina, ka kļūdījušies, viņi dziļi nožēlo, bet tad jau ir par vēlu — gluži tā, kā ir noticis ar misteru Holmsu, jūs paši redzat. Es palaidu valodas, ka pārdodu savu īpašumu, tā tiku pie dzīvošanai nepieciešamās naudas un laidos projām, līdz karstums pārskries un es varēšu atgriezties un visu pierādīt. Tā nu es nakts melnumā aizbēgu, nomaskējies, ar svešu vārdu; noslēpos krietni patālu kalnos.