Taču satraucos un nobijos arvien vairāk un šādā noskaņojumā sāku redzēt rēgus un dzirdēt balsis, nepratu vairs neko skaidri un loģiski apsvērt, tūliņ prāti samulsa un man vajadzēja atteikties no domāšanas, jo ļoti sāka sāpēt galva. Ar laiku kļuva aizvien ļaunāk — aizvien vairāk rēgu, aizvien vairāk balsu. Tās mani vajāja bez mitas; sākumā tikai naktīs, bet vēlāk arī dienā. Ap manu gultu pastāvīgi skanēja sačukstēšanās, pret mani it kā gatavojās kāda sazvērestība; man pilnīgi pazuda miegs, un, nespēdams nekad īsti atpūsties, es pagalam novārgu.
Un tad notika visšausmīgākais. Kādu nakti viena balss čukstēja: «Mēs nekad ne pie kāda gala netiksim, jo mēs viņu neredzam un nevaram viņu uzrādīt ļaudīm.» Viņas nopūtās, un tad kāda cita sacīja: «Mums jādabū rokā Šerloks Holmss. Pēc divpadsmit dienām viņš varētu būt šeit.»
Un viņas visas cita pār citu ņēmās čukstēt un priecīgi irgot. Bet man sirds bailēs trūka vai pušu, jo ceļodams biju par viņu dzirdējis un zināju, ko nozīmētu, ja viņš tiktu palaists man uz pēdām un sāktu darboties ar savu pārcilvēcisko neatlaidību un nenokausējamo enerģiju.
Rēgi pazuda, lai mekletu viņu rokā, bet es nakts vidū ceļos augšā un bēgu projām, nepaņemdams līdzi nekā cita kā vienīgi savu ceļasomu, kur glabājās nauda — trīsdesmit tūkstoši dolāru, no kuriem divas trešdaļas vēl bija neskartas. Pagāja četrdesmit dienas, līdz viņš man tika uz pēdām. Es tik tikko izglābos. Aiz ieraduma viņš bija kādas viesnīcas reģistrācijas grāmatā ierakstījis savu īsto vārdu, bet pēc tam to izkasījis un ierakstījis «Dagets Barklejs». Taču bailes dara aci redzīgu un asu, un es laidu prom kā briedis.
Viņš dzenāja mani pa visu pasauli trīsarpus gadus — gan pa Rietumu štatiem, gan Austrāliju, Indiju un citām malām, kādas vien varat iedomāties; pēc tam pa Meksiku un atkal pa Kaliforniju, nedodams man gandrīz ne bridi atelpas; tomēr viņa vārds reģistrācijas grāmatās mani allaž paglāba. Tikai tādēļ tas, kas no manis atlicis, vēl turas pie dzīvības. Un es esmu tik pārguris. Viņš mani pagalam nomocījis, tomēr dodu jums godavārdu, ka nekad neesmu izdarījis nekā ļauna ne viņam, ne kādam citam cilvēkam.
Tā beidzās šis stāsts, kas kalnračus satracināja līdz baltkvēlei, vari man ticēt. Bet man pašam ik viņa vārds iededzināja dvēselē dziļu brūci.
Nolēmām, ka vecais vīrs dzīvos mūsu būdā un būs mans un Hiljera viesis. Es, protams, viņam nekā nestāstīšu, bet, tiklīdz viņš būs atpūties un atkopies, aizvedīšu viņu atpakaļ uz Denveru, reabilitēšu un palīdzēšu atgūt viņa īpašumus.
Puiši sirsnīgi un biedriski paspieda viņam pa kalnraču modei roku, kas nozīmē tā, ka gandrīz vai kauliņi lūst, un izklīda, lai izstāstītu jaunās vēstis.
Nākamajā rītā līdz ar gaismiņu Fergusons un Hems Sendvičs klusītēm izsauca mani ārā un konfidenciāli paziņoja:
— Vēsts par to, kas bija jāpiedzīvo vecajam svešiniekam, izplatījusies pa visu apkārtni un sacēlusi kājās apmetnes. Kalnrači plūst šurp no malu malām un taisās nolinčot profesoru. Konstebls Hariss nobijies kā diegs un pa telefonu izsaucis šerifu. Nāc līdzi!
Mēs skriešus devāmies projām. Citi varēja dot vaļu savām jūtām, kā ienāk prātā, bet es sirds dziļumos cerēju, ka šerifs ieradīsies laikā, jo Tu gan vari iedomāties, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās piedzīvot, kā Šerloku Holmsu pakar par to, ko izdarījis esmu es. Par šerifu biju dzirdējis diezgan daudz nostāstu, tomēr drošības labad apvaicājos:
— Vai viņš spēs savaldīt pūli?
— Vai viņš spēs savaldīt pūli? Smiekli nāk! Vai Džeks Fērfakss spēs savaldīt pūli? Izbijušais pārdrošnieks — viņa rēķinā ir deviņpadsmit skalpu. Vai viņš spēs! Oho!
Kamēr mēs steidzāmies pa aizu augšup, izdzirdām tālumā rīta klusumā neskaidrus saucienus un kliedzienus; jo tālāk tikām, jo tie pieauga spēkā. Kliedzienu zalves uzviļņoja cita pēc citas, aizvien skaļāk, aizvien tuvāk, un, kad beidzot nokļuvām līdz pūlim, kas drūzmējās klajumā ap traktieri, troksnis plēsa ausis vai pušu. Daži rupji jauni zeļļi no Deilija atradnēm bija nogrābuši Holmsu, kurš, jāatzīst, šajā barā bija vismierīgākais; ap lūpām viņam rotājās nicīga vīpsnā, un, ja arī viņa angļa sirds trīcēja nāves bailēs, dzelzs griba prata tās apvaldīt tā, ka seja neizpauda nenieka.
— Nu, puiši, nobalsosim drīzāk!— sauca viens no Deilija bandas. Tas bija Šedbellijs Higinss.— Ašāk! Kārsim vai šausim?
— Ne vienu, ne otru!— atsaucās viens no viņa draugiem.— Tad viņš pēc nedēļas atkal atdzīvosies. Jāsadedzina — tas ir vienīgais līdzeklis, kā dabūt viņu pie gala.
Visu tālāko un tuvāko atradņu bandas atsaucās pērkondimdošā piekrišanā, spiedās un lauzās uz priekšu, lai tiktu tuvāk gūsteknim, līdz cieši sadrūzmējās ap viņu, bļaudami:
— Uz sārtu! Sadedzināt!
Viņi aizvilka gūstekni līdz zirgu slitai, piespieda ar muguru pie tās un piesēja, tad sakrāva viņam līdz viduklim malku un priežu čiekurus. Taču vīrišķīgā seja joprojām neietrīsējās un nicīgā vīpsnā plānajās lūpās neapdzisa.