— Sērkociņu! Dodiet drīzāk sērkociņu!
Šedbellijs uzšķīla sērkociņu, piesedza liesmu ar plaukstu, pieliecās un turēja liesmiņu pie čiekura. Pūlis sastinga dziļā klusumā. Čiekurs aizdegās, pāris mirkļu uzplīvoja sīka uguntiņa; man likās, ka dzirdu tālumā pakavu dunu, kas kļuva arvien skaļāka, bet apmātais pūlis to neievēroja. Uguntiņa apdzisa. Higinss uzšvirkstināja jaunu sērkociņu, pieliecās, un atkal pacēlās liesmiņa. Šoreiz uguns iedegās un sāka sprēgāt; dažs labs no vīriem novērsās. Soda izpildītājs, turēdams pirkstos nodegušo sērkociņu, vēroja savu rokudarbu. Pakavu duna skanēja jau uz tuvējās klints nokares, un tad zirgs, pakavus dimdinādams, pieauļoja tieši pie mums. Gandrīz vai tai pašā mirklī kāds iekliedzās:
— Šerifs!
Un patiesi — šerifs iebrāzās pūlī, saslēja zirgu pakaļkājās un uzbrēca:
— Atkāpieties, mēslu vaboles!
Visi paklausīja. Visi, izņemot barvedi. Tas neizkustēja ne no vietas un sniedzās pēc revolvera, taču šerifs to pamanīja un uzsauca:
— Rokas gar sāniem, kumēdiņu varoni! Nomīdi uguni un atraisi svešinieku!
Kumēdiņu varonis paklausīja. Tad šerifs teica runu; atlaidis pavadu, viņš sēdēja zirga mugurā kā pieredzējis karavīrs un, neiedegdams vārdos uguns liesmu, bet runādams mierīgi, nosvērti un tieši tādā tonī, kas atbilda vārdu saturam un visefektīvāk pauda viņa nicinājumu, sacīja:
— Esat gan jūs smalki salašņas, ko? īstie sabiedrotie tādam nelietim kā Šedbellijs Higinss — balamutīgajam ložņām, kas šauj cilvēkiem mugurā un tad dēvē sevi par pārdrošu varoni. Vairāk par visu šai pasaulē es nicinu linčotāju pūli; nekad man nav gadījies linčotāju vidū ieraudzīt kaut vienu īstu viru. Jāsalasās kopā vismaz simtam pret vienu, lai saņemtu dūšu pieveikt klibu skroderi. Tas ir izgudrojums gļēvuļiem, un tāda pati ir sabiedrība, kas tos audzina; un deviņdesmit deviņos gadījumos no simta viņu šerifs ir tāds pats.
Viņš uz mirkli apklusa, jādomā, lai izbaudītu nule izteikto domu graudu, un tad turpināja:
— Šerifs, kas pieļauj, lai salašņu bars viņam atņem apcietināto, ir pēdīgais gļēvulis. Pēc statistikas datiem, Amerikā pagājušajā gadā par to maksāta alga simt astoņdesmit diviem šerifiem. Ja tā turpināsies, tad dakteru grāmatās drīz parādīsies jauna slimība: šerifu nespēks. — Bija skaidri redzams, ka viņam šī doma iepatikusies.— Ļaudis taujās: «Vai šerifs atkal saslimis?»—«Jā,» viņarn atbildēs, «tā pati vecā kaite.» Un pēc tam radīsies ari jauns amata nosaukums. Ļaudis vairs neteiks: «Viņš kandidē uz Rapao šerifa amatu», bet, piemēram, sacīs: «Viņš kandidē kļūt par Rapao gļēvuli.» Ak dievsl Pieaudzis vīrietis lai izbitos no linčotāju bara!
Pievērsis skatienu gūsteknim, viņš jautāja:
— Kas jūs esat, svešiniek, un ko esat izdarījis?
— Mans vārds ir Šerloks Holmss, un es nekā neesmu izdarījis.
Patiesi brīnumains bija iespaids, kādu šā vārda skaņa atstāja uz
šerifu, kaut gan viņš, bez šaubām, bija par to jau priekšlaikus informēts. Ar dziļu izjūtu viņš sacīja — tas esot kauna traips visai valstij, ka cilvēkam, kura brīnišķīgo darbu slava un ģenialitāte pārskanējusi visu pasauli un kuru atstāsts iekarojis visu lasītāju sirdis ar spožo un burvīgo literāro apdari, zem Zvaigžņotā un svītrotā karoga jāpārcieš tāda vardarbība kā šī. Viņš atvainojās visas nācijas vārdā, godbijīgi paklanījās Holmsam, norīkoja konsteblu Harisu, lai pavada viesi uz viņa mītni, un teicās uzņemties personisku atbildību, ka viesis vairs netiks apgrūtināts.
Tad, pagriezies pret pūli, viņš uzsauca:
— Atpakaļ savās alās, šakāļi!
Visi paklausīgi atkāpās. Šerifs pievērsās barvedim:
— Tu, Šedbellij, nāc man līdzi. Ar tevi es pats nodarbošos. Nē, paturi vien savu pistongu revolveri. Ja pienāks diena, kad es nobīšos no tā, ka tu nāc man aiz muguras ar tādu mantiņu rokā, es sapratīšu, ka esmu nopelnījis, lai mani ieskaita par simt astoņdesmit trešo.— Un viņš soļos sāka jāt projām, bet Šedbellijs gāja viņam nopakaļ.
Kad ap brokastlaiku gājām atpakaļ uz savu būdu, pa ceļam uzzinājām, ka Fetloks Džounss naktī izbēdzis un pazudis. Neviens to nenožēlo. Lai tēvocis dzen viņam pēdas, ja pašam tīk. Ciemā tas nevienu neinteresē.
Pēc desmit dienām. Džeimss Vokers fiziski atžirdzis, ari galva viņam kļuvusi krietni skaidrāka. Rītrltā es viņu vedīšu uz Denveru.
Nākamajā vakarā. īsa zīmīte, nosūtīta no nelielas dzelzceļa piestātnes. — Kad mēs šorīt jau taisījāmies doties ceļā, Hiljers man pačukstēja:
— Nesaki tikai nekā Vokeram, pirms neesi pārliecinājies, ka droši var par to runāt, nekaitējot viņa prātam un neapdraudot atveseļošanos: tas senais noziegums, kuru viņš pieminēja, patiesi ir izdarīts, un vainīgais, kā jau viņš teica, bija viņa brālēns. Todien mēs apbedījām īsto noziedznieku — nelaimīgāko cilvēku visā gadsimtā: Flintu Bakneru. Viņa īstais vārds bija Džeikobs Fullers.
Tā nu, māt, es, bērinieks, kas nenieka nenojauta, palīdzēju guldīt kapā Tavu vīru un manu tēvu. Miers viņa pīšļiem.
PAR LABO DARBU LITERATŪRU
Visu mūžu, jau kopš bērnības, man patika lasīt stāstiņus, kas bija uzrakstīti pasaules labākā fabulista garā, jo tajos es smēlos gan labpatiku, gan derīgas pamācības. Grāmata man allaž bija pie rokas, un, tiklīdz uzmācās šaubas par cilvēku labajiem tikumiem, es ņēmos to lasīt un atkal atguvu ticību; tiklīdz jutu, ka kļūstu savtīgs, zemisks un nekrietns, es meklēju grāmatā atbalstu, spēcinājumu un padomu, kas darāms, lai atjaunotu savu pašcieņu. Daudzreiz manī modās vēlēšanās, kaut jaukie stāstiņi nebeigtos, sasnieguši laimīgo kulmināciju, bet ļautu uzzināt, kā labdariem un tiem, kam viņi labu darījuši, klājies turpmākajā dzīvē. Mana vēlēšanās kļuva tik nepārvarama, ka pēdīgi nolēmu pats painteresēties par stāstiņu turpinājumu. Ķēros pie darba un pēc ilgiem pūliņiem un rūpīgiem pētījumiem daudzko noskaidroju. Labprāt atklāšu jums sava darba rezultātu, vispirms pastāstīdams notikumu un pēc tam visu, ko par tā sekām tiku uzzinājis savos meklējumos.