Gala iznākums bija tāds, ka nabaga jaunais iesācējs slaveno rakstnieku bez mitas krautin apkrāva ar saviem sacerējumiem. Visi slavenības vārgie mēģinājumi nokratīt smago nastu beidzās nesekmīgi. Diendienā viņam vajadzēja dot padomus, vajadzēja jauno skribentu iedrošināt, vajadzēja rūpēties, lai žurnāli pieņem tā manuskriptus, vajadzēja tos krietni palabot, lai tie kļūtu derīgi. Kad jaunais autors beidzot tika īsti seglos, viņš auļiem uzdrāzās slavas kalngalā, jo aprakstīja slavenā rakstnieka privāto dzīvi ar tik dzēlīgu humoru un tik epizodi jau aizmirsis, es, saņēmis ziņu ierasties, aizgāju uz Balto namu. Dodamies uz prezidenta darbistabu, pārsteigts ieraudzīju priekštelpā sēžam Hekitu un gaidām audienci. Prezidents vaicāja, vai ārā kāds esot. Kad es viņam pateicu par Hekitu, viņš visai skumji attrauca:
— O, es nevaru viņu pieņemt, nevaru pieņemt! Cerēju, ka viņš būs aizgājis.— Tad prezidents paskaidroja:— Nu jūs redzat, cik grūti klājas, ja, šajā krēslā sēžot, gribat būt ar cilvēkiem labu paziņu vai draudzīgās attiecībās. Jūs jau zināt, cik ļoti man patika Hekita aktiera meistarība un ka es viņam to aizrakstīju. Viņš savukārt man atsūtīja to grāmatu, un es nodomāju, ka ar to viss beidzies. Viņš patiesi ir lielisks savā mākslā un, manuprāt, arī labi situēts; bet tādēļ vien, ka apmainījāmies ar īsām, draudzīgām vēstulēm, kas nav nekas neparasts, viņam pēkšņi kaut ko iegribējies. Un vai varat uzminēt, ko viņš grib?— Es nevarēju uzminēt, un misters Linkolns teica:— Viņš grib kļūt par mūsu konsulu Londonā. Ak, debess!
Nobeigumā piebildīšu, ka notikums ar Viljamu Fergusonu atgadījās man zināmu cilvēku aprindās, es tikai samainīju dažus sīkumus, lai Viljams pats sevi stāstā neuzpazītu.
Ikviens, kas šīs pārdomas lasa, kādā apskaidrotā savas dzīves stundā būs bijis labdarīgo notikumu varoņa lomā. Man ļoti gribētos zināt, cik lasītāju vidū ir tādu, kas vēlētos par šo epizodi runāt vai kārotu dzirdēt atgādinājumu par savas labdarības sekām.
CEĻOJOŠĀ AĢENTA STĀSTS
Nabaga svešinieks ar skumjajām acīm! Kaut kas viņa pazemīgajā sejā, viņa gurdajā skatienā, viņa nonēsātajās, pa kungu modei šūtajās drēbēs, kas gandrīz izskatījās pēc žēlsirdības dāvanas, aizkustināja kādu tālīnu, sērīgu stīgu manas sirds plašajā tukšumā, kaut gan redzēju, ka padusē viņam portfelis, un brīdināju pats sevi: Piesargies, Providence taisās nodot savu kalpu ceļojoša aģenta nagos!
Taču šie cilvēki aizvien mēdz būt interesanti. Un es lāgā vēl nepaguvu atjēgties, kā tas īsti notika, kad šis cilvēks jau stāstīja man savu dzīves stāstu, bet es uzmanīgi un līdzjūtīgi klausījos. Viņa stāsts skanēja apmēram šādi.
«Mani vecāki, dievamžēl, nomira, kad es vēl biju mazs, nevainīgs bērniņš. Mans tēvocis Itjuriēls mani mīļoja un audzināja kā pats savu bērnu. Viņš visā plašajā pasaulē bija mans vienīgais tuvinieks; taču viņš bija labs, bagāts un devīgu roku. Es uzaugu pārticībā un greznībā. Man netrūka nekā, ko par naudu varēja iegūt.
Kad mana izglītība bija pabeigta, es divu kalpotāju — kambarsulaiņa un personiskā sulaiņa — pavadībā devos apceļot svešas zemes. Četrus gadus es bezrūpīgi lidinājos pa tālo zemju skaistajām ārēm, ja atļausiet šādu runas veidu cilvēkam, kura mēle allaž tiekusies pēc dzejiskas izteiksmes; un, runājot vaļsirdīgi, kā ar radniecīgu dvēseli, man šķiet, jūsu acis, ser, pauž, ka arī jūsos deg šī dievišķā uguns. Tur svešajās zemēs es pārpilnām baudīju ambroziju, kas spirdzina dvēseli, prātu un garu. Tomēr visvairāk manas iedzimtās estētiskās jūtas saviļņoja bagāto ļaužu paraša kolekcionēt skaistus, elegantus, dārgus retumus, gleznus nieciņus, un kādā nestundā es iedomājos modināt ari tēvocī Itjuriēlā interesi par šo brīnišķīgo nodarbošanos.
Pastāstīju viņam vēstulē par kāda džentlmeņa plašo gliemežvāku kolekciju; par jūras putu pīpju kolekciju, kas piederēja otram džentlmenim un vēl par kāda cita cēlo aizraušanos ar neatšifrējamu autogrāfu krāšanu; par cilvēku, kas savācis nenovērtējamus porcelāna dārgumus, vai kādu, kuram ir pasakaina pastmarku kolekcija, un tā tālāk un tā joprojām. Drīz vien mani vēstījumi sāka nest pirmos augļus. Tēvocis bija sācis raudzīties visapkārt, ko varētu kolekcionēt. Jūs varbūt zināt, cik strauji šāda kaislība vēršas plašumā. Viņējā drīz vien kļuva par īstu drudzi, kaut arī es to vēl nezināju. Viņš vairs neinteresējās par savu lielo cūkkopības uzņēmumu, beidzot pilnīgi to pameta un nodevās elegantai dīkdieņa dzīvei un neprātīgām retumu medībām. Viņš bija milzīgi bagāts un ar naudu neskopojās. Vispirms viņš sāka krāt govju zvārguļus. Viņa kolekcija piepildīja piecas lielas zāles, un tajā bija savākti visi iespējamie govju zvārguļi, kādi jebkad bijuši, izņemot vienu. Šis — senlaicīgs un vienīgais eksemplārs pasaulē — piederēja kādam citam kolekcionāram. Mans tēvocis solīja par to pasakainas summas, bet īpašnieks liedzās to pārdot. Jūs, bez šaubām, varat iedomāties, kas nu notika. īsta kolekcionāra acīs kolekcija, kas nav pilnīga, zaudē vērtību. Viņa kaislā sirds atdziest, viņš izpārdod savus dārgumus, viņa prāts griežas uz citu pusi, kur cer atrast neizmantotus apvidus.
To izdarīja arī mans tēvocis. Viņš izmēģināja roku ar ķieģeļiem. Kad viņam kaudžu kaudzēs bija sakrauta milzīga un interesanta kolekcija, vecā nelaime atkal bija klāt; viņa kaislā sirds asiņoja, kad viņš savas dvēseles prieku aizpārdeva kādam izbijušam aldarim, kuram piederēja vienīgais trūkstošais ķieģelis. Tad viņš mēģināja krāt cirvjus un citus pirmcilvēku darbarīkus, bet pēc kāda laika uzzināja, ka fabrika, kur bija izgatavoti viņējie, apgādā arī citus kolekcionārus. Pēc tam viņš lūkoja kolekcionēt acteku rakstus un vaļu izbāžņus, bet pēc neiedomājamiem pūliņiem un izdošanām atkal piedzīvoja neveiksmi. Kad viņa kolekcija beidzot šķita pilnīga, no Grenlandes atsūtīja vislieliskāko vaļa izbāzni, bet no Kandurengo apgabaliem Centrālamerikā acteku rakstus, salīdzinot ar kuriem visi iepriekšējie bija tīrais