nieks. Mans tēvocis steidzās nodrošināt šos krāšņos dārgumus sev. Viņš tiešām ieguva vaļa izbāzni, bet uzrakstus iemantoja cits kolekcionārs, īsts Kandurengo, ja jums tas varbūt zināms, ir tik milzīga vērtība, ka kolekcionārs, reiz to ieguvis, drīzāk šķirsies no savas ģimenes nekā no tā. Tēvocis izpārdeva itin visu, ko bija savācis, redzēja savus mīluļus citu pēc cita pazūdam uz visiem laikiem, un viņa melnum melnie mati vienā naktī nosirmoja balti kā sniegs.
Kādu laiciņu viņš nogaidīja, zinādams, ka vēl viena vilšanās viņu nogalinās. Viņš stingri apņēmās turpmāk izvēlēties kolekcijai tikai kaut ko tādu, ko neviens cits kolekcionārs nekrāj. Ilgi viņš prātoja un tad vēlreiz stājās kolekcionāru pulkā — šoreiz viņš nolēma krāt atbalsis.
— Ko?— es jautāju.
— Atbalsis, ser. Viņa pirmais ieguvums bija kāda atbalss Džordžijā, kas atbalsojās četrreiz; nākamais — sešreizīga atbalss Merilendā; pēc tam deviņreižu atbalss Kanzasā, tad divpadsmitkārtēja Tenesijā — to viņš ieguva lēti, tā skaitījās bojāta, jo viena daļa no klints, kas atbalsoja, bija nogruvusi. Viņš cerēja, ka par dažiem tūkstošiem vainu varēs salabot un, piemūrējot trūkstošo daļu, atjaunot atbalšu skaitu; taču arhitekts, kas šo darbu uzņēmās, nekad nebija būvējis atbalsis un tādēļ šo sabojāja galīgi. Pirms viņš bija sācis to meistarot, atbalss tomēr mēdza atsaukties kā, piemēram, sievasmāte, bet nu tā derēja vairs tikai kurlmēmajiem. Pēc tam tēvocis uzpirka veselu sēriju nelielas dubultat- balstiņas, kas izkaisītas pa dažādiem štatiem un apgabaliem; tās pērkot, viņš dabūja divdesmit procentu atlaidi, kā jau par iepirkumu vairumā. Tad viņš Oregonā nopirka atbalsi, kas grandīja kā īsts lielgabals, un varat man ticēt — tā maksāja veselu bagātību. Jūs varbūt nezināt, ser, ka atbalšu tirgū cenas kāpj pa karātu skalu, gluži tāpat kā dimantu tirdzniecībā; pat terminoloģija ir tāda pati. Vienkarāta atbalss ir tikai par desmit dolāriem dārgāka nekā akrs zemes, uz kuras tā atrodas; divkarātu jeb divstobru atbalss ir trīsdesmit dolāru, bet piecu karātu atbalss — deiņsimt piecdesmit dolāru vērta; desmit karātu atbalss maksā trīspadsmit tūkstošus, jo tiek ieskaitīta arī zeme. Mana tēvoča Oregonas atbalss, ko viņš nosauca par Lielā Pita atbalsi, bija divdesmit divu karātu dārgums, un viņš par to samaksāja divsimt sešpadsmit tūkstošus dolāru, zemi pieskaitot, jo tā atradās četrsimt jūdžu no cilvēku apmetnēm.
Šajā laikā mana dzīves taka bija rozēm kaisīta. Es biju kāda angļu grāfa vienīgās, lolotās meitas vienīgais atzītais pielūdzējs un tapu neprātīgi mīlēts. Viņas burvīgajā tuvumā es peldēju svētlaimē. Ģimene bija ar mieru, jo zināja, ka esmu viens pats mantinieks sava tēvoča pieciem miljoniem dolāru. Taču neviens nezinājām, ka mans tēvocis kļuvis par kolekcionāru, turklāt ne pieticīgu, kas kolekcionē tikai nieciņus savam priekam.
Es pat nenojautu, ka virs manas galvas sāk savilkties draudīgi mākoņi. Bija atklāts kalns, ko pasaule pazina ar Lielā Kohinora jeb Atkārtošanās kalna nosaukumu. Tas bija sešdesmit piecu karātu dārgums. Ja izsaucāt kādu vārdu, tad rāmā, skaidrā dienā atbalss meta to atpakaļ piecpadsmit minūšu no vietas. Bet — ak vai!— tūliņ noskaidrojās drausmīgs fakts: bija uzradies vēl otrs atbalšu kolekcionārs. Abi aizdrāza pēc nenovērtējamā pirkuma. Kārotais īpašums atradās Ņujorkas štatā aiz pašām tālākajām apmetnēm un sastāvēja no diviem pauguriem, starp kuriem bija dūksnaina ieplaka. Atbalss nepiederēja vienam īpašniekam vien; austrumu puses pakalna īpašnieks bija kāds vīrs vārdā Viljams Jarviss, bet rietumu puses pakalns piederēja vīram vārdā Hārbisons Dž. Bledso; robežlīnija gāja pa ieplaku starp abiem pakalniem. Mans tēvocis nopirka Jarvisa pakalnu par trim miljoniem divsimt astoņdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, bet otrs pircējs samaksāja par Bledso pauguru mazliet vairāk nekā trīs miljonus.
Vai varat aptvert, kāds bija gala iznākums? Brīnišķīgākā atbalšu kolekcija, kāda zemes virsū pastāvējusi, bija nepilnīga, jo tajā ietilpa tikai puse karaliskās atbalss. Ne viens, ne otrs pircējs nebija ar šo sašķelto īpašumu apmierināts, taču ne viens, ne otrs negribēja savu pusi pārdot pretiniekam. Sākās savstarpēji pārmetumi, ķildas, gremša- nās. Un pēdīgi tas otrs kolekcionārs ķērās pie tādas ļaunprātības, kādu pret savu tuvāko spēj izspēlēt vienīgi kolekcionārs,— viņš sāka rakt savu pauguru nost!
Viņš, kā redzat, bija nospriedis — ja jau atbalss nav tikusi viņam, lai tad netiek nevienam. Viņš pauguru nolīdzinās, un mana tēvoča atbalsij nebūs, kur atbalsoties. Tēvocis gribēja viņu pierunāt, bet šis tikai atteica: «Man pieder atbalss viens gals; es savu nogalināšu, ar savējo varat darīt, ko gribat.»
Manam tēvocim gan izdevās panākt ļaundarības aizkavēšanu. Bet otrais īpašnieks pārsūdzēja lietu augstākā tiesas instancē. Tā viņi turpināja līdz Savienoto Valstu Augstākajai tiesai. Taču arī tur netika pie skaidrības. Divi tiesneši uzskatīja, ka atbalss ir privātīpašums, jo, kaut arī nav ne saskatāma, ne sataustāma, tomēr ir pērkama, pārdodama un līdz ar to apliekama ar nodokli; divi citi domāja, ka atbalss ir nekustams īpašums, jo piestiprināta pie attiecīgā zemes gabala un nav pārvietojama; pārējie tiesneši apgalvoja, ka atbalss vispār neesot īpašums.
Pēdīgi tika izlemts, ka atbalss ir īpašums; ka abi pauguri ir īpašums; ka abi sūdzībnieki ir šķirti un viens no otra neatkarīgi šo divu pauguru īpašnieki; tādēļ atbildētājam ir pilnīgas tiesības nolīdzināt savu pauguru, jo tas pieder viņam pašam, bet jāsamaksā atlīdzība triju miljonu dolāru apmērā par zaudējumiem, kas tādējādi tiks nodarīti mana tēvoča atbalss daļai. Šis spriedums vienlaikus liedza manam tēvocim bez atbildētāja piekrišanas izmantot tā pauguru savas atbalss iedarbināšanai. Protams, būšot skumji, ja šāda iemesla dēļ neradīšoties iespēja atbalsoties, bet tiesa tur nenieka nespējot grozīt. Tiesa brīdināja arī atbildētāju, ka viņš nedrīkst izmantot mana tēvoča pauguru savas atbalss atbalsošanai bez tēvoča piekrišanas. Nu jūs redzat, kas tur iznāca! Ne viens, ne otrs piekrišanu nedeva, un brīnišķīgā atbalss vairs nevarēja parādīt savu varenību; kopš tā laika šis karaliskais īpašums ir nelietojams un nederīgs.