Nedēļu pirms manām kāzām, kamēr es vēl joprojām peldēju svētlaimē un dižciltīgi viesi sāka ierasties gan no tuvienes, gan tālienes, lai kuplinātu mūsu svētku dienu, saņēmu vēsti par tēvoča nāvi un viņa testamenta norakstu, kurā bija teikts, ka esmu viņa vienīgais mantinieks. Viņš aizmidzis mūža miegā; ak vai, mana mīļotā labdara vairs nav dzīvajo vidū. Šī doma plosa manu sirdi vēl šobaltdien. Pasniedzu testamentu grāfam. Pats nespēju asaru miglai cauri to izlasīt. Grāfs izlasīja testamentu; tad bargi sacīja: «Vai to jūs, ser, saucat par bagātību? Droši vien savā blēdīgajā zemē jūs to darāt; jūs, ser, esat apstiprināts par vienīgo mantinieku milzīgai atbalšu kolekcijai, ja vien par kolekciju var dēvēt tādu, kas izkaisīta visā Amerikas kontinenta plašumā. Bet tas vēl nav viss, ser, jūs esat parādos līdz ausīm; visā lielajā atbalšu barā nav nevienas, ser, kas nebūtu apgrūtināta ar hipotēku. Neesmu cietsirdīgs cilvēks, bet man jārūpējas par sava bērna labklājību. Ja jums piederētu kaut viena vienīga atbalss, ko jūs godīgi drīkstētu saukt par savu, ja jums būtu kaut viena ar hipotēkām neapkrauta atbalss, kur jūs kopā ar manu bērnu varētu apmesties un kuru ar pūliņiem un grūtu darbu varētu kultivēt un uzlabot, tā nopelnīdami sev iztiku, es neteiktu nē; bet ubagam es savu bērnu atdot nevaru. Ej nost no viņa sāniem, mīļumiņ! Un jūs, ser, posieties projām; saņemiet savas hipotēkām apkrautās atbalsis un nerādieties vairs man acīs.»
Mana visudārgā Selestīna apskāva mani ar mīlošām rokām un zvērēja, ka labprāt, ar prieku precēšot mani, kaut man nepiederētu neviena vienīga atbalss pasaulē. Bet no tā nekas neiznāca. Mūs ar varu izšķīra un nodeva katru savam liktenim — viņu aiz sirdssāpēm pēc gada nomirt, bet mani — vienam un bēdu māktam mocīties tālāk pa grambaino dzīves lielceļu, dienu dienā, stundu stundā lūdzoties atpestīšanu, kas mūs atkal savienotu debesu valstībā, kur nelaimīgie atpestīti no ciešanām un gurdie atrod mieru. Ja jūs, ser, parādītu man laipnību un ielūkotos kartēs un plānos, kas man portfelī, esmu pārliecināts, ka varēšu jums pārdot atbalsi lētāk nekā jebkurš cits visā plašajā pasaulē. Piemēram, šo, par kuru mans tēvocis pirms trīsdesmit gadiem samaksāja desmit dolāru akrā un kura ir viena no visburvīgākajām Teksasā, es jums to atdošu par . ..»
— Neņemiet ļaunā, ka jās pārtraucu,— es sacīju.— Šodien, mīļais draugs, man kopš paša rīta ne mirkli nav bijis miera no ceļojošiem aģentiem. Esmu nopircis šujmašīnu, kas man nav vajadzīga; karti, kas ir aplama no augšas līdz apakšai; esmu nopircis pulksteni, kas neiet; esmu nopircis līdzekli pret kodēm, ko kodes uzskata par vislielāko gardumu; esmu sapircies neskaitāmus nekur nederīgus izgudrojumus, un nu man šo muļķību reiz pietiek. Es neņemtu nevienu no jūsu atbalsīm, kaut jūs man tās dāvinātu. Es to noslaucītu no zemes virsas. Acu galā nevaru ciest cilvēkus, kas sagribējuši man pārdot atbalsis. Vai redzat šo šauteni? Savāciet savu kolekciju un pazūdiet, lai neizceļas asinsizliešanai
Bet viņš tikai saldsērīgi pasmaidīja un cēla no portfeļa ārā plānu pēc plāna. Nu, jūs paši gaužām labi zināt, kā tas parasti beidzas: ja esat ielaidis savā mājā ceļojošu aģentu, varat droši uzskatīt, ka nelaime notikusi un ka zaudētājs būsiet jūs.
Pēc neciešamos strīdiņos pavadītas stundas mēs vienojāmies. Es nopirku divas divkāršas atbalsis labā stāvoklī, trešo viņš uzmeta pa virsu, teikdams, ka to tikpat nevarēšot pārdot, jo tā atsaucoties vienīgi vācu valodā.
— Agrāk tā bija lieliska poliglote,— viņš paskaidroja,— bet ar laiku kaut kā sabojājusies.
RODŽERSS
Šis cilvēks — Rodžerss — pagadījās man ceļā un stādījās priekšā . . . pilsētā Dienvidanglijā, kur neilgu laiku uzturējos. Viņa patēvs bija apprecējis kādu manu attālu radinieci, kas vēlāk tika pakārta, un viņš nu, šķiet, iedomājās, ka esam asinsradinieki. Viņš nāca pie manis ik dienu, apsēdās un ņēmās runāt. No visiem neparastajiem, ērmotajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu sastapis, viņš bija vispārākais. Viņš ļoti vēlējās apskatīt manu jauno katliņcepuri. Es to labprāt parādīju, jo domāju, ka viņš noteikti ievēros lepnā Oksfordstrītas cepurnieka vārdu cepures oderē un līdz ar to sāks cienīt mani pašu. Taču viņš cepuri pagrozīja rokās ar tādu kā skumju līdzjūtību, norādīja uz diviem trim sīkiem bojājumiem un piebilda — tā kā es esot tikai nesen Anglijā ieradies, tad, protams, neviens nevarot gribēt, lai es jau zinātu, kur iepirkties. Viņš solījās man atsūtīt sava cepurnieka adresi. Tad viņš sacīja:— Lūdzu, atvainojiet,— un sāka griezt apli no sarkana zīdpapīra loksnes; rūpīgi apgraizījis papīram malas, viņš noklāja aplīti ar līmi un ielipināja cepures dibenā.
— Kārtībā,— viņš sacīja,— nu neviens nezinās, kur esat to iegādājies. Es .jums atsūtīšu sava cepurnieka etiķeti, un jūs varēsiet to uzlipināt uz zīdpapīra apļa.