— Sekvil!— Nekādas atbildes.
— Hei! Sekvil!— Nekādas atbildes.
— Velns parāvis! Kas noticis ar vecāko sulaini? Es nekad neļauju kalpotājiem … Sasodīts, tam stulbenim taču ir atslēgas. Bez atslēgām es netieku citās istabās.
(Nevarēju nobrīnīties vien par lielo dūšu, ar kādu viņš joprojām centās uzturēt maldīgo priekšstatu par šampanieti, un centos iztēloties, kā viņš mēģinās izkulties no grūtās situācijas.)
Viņš pārtrauca saukt Sekvilu un sāka saukt Englisiju. Bet Englisijs nenāca. Viņš piebilda:
— Šī jau ir otrā reize, kad staļļmeistars kaut kur aiziet bez atļaujas. Rīt pat viņu atlaidīšu.
Nu viņš izsaukājās Tomasu, bet Tomass neatbildēja. Tad sauca Teodoru, bet Teodors neatbildēja.
— Lai paliek,— Rodžerss noteica.— Kalpotāji nekad negaida mani ierodamies mājās šajā laikā, tādēļ visi aizgājuši brīvsolī. Varētu iztikt bez staļļmeistara un pāža, bet netieku pie šampanieša un cigāriem bez vecākā sulaiņa un nevaru apģērbties bez sava ģērbēja.
Piedāvājos, ka palīdzēšu viņam pārģērbties, bet par to viņš negribēja ne dzirdēt, bez tam piebilda, ka jūtoties labi vienīgti tad, ja viņu ģērbjot pieredzējis ģērbējs. Beidzot viņš nosprieda, ka viņi ar grāfu esot seni draugi un grāfs nepievērsīšot viņa apģērbam īpašu vērību. Tā nu mēs nolīgām ormani, viņš deva kučierim norādījumus, un mēs sākām braukt. Pēdīgi apstājāmies pie kādas lielas mājas un izkāpām. Nekad nebiju redzējis, ka šim cilvēkam būtu virskrekls un apkaklīte. Tagad viņš apstājās zem ielas spuldzes un izvilka no svārku kabatas cienījama izskata papīra apkaklīti un vecu kravati, aplika apkaklīti, apsēja kravati. Viņš uzkāpa pa kāpnēm un iegāja mājā. Bet ļoti drīz atgriezās, noskrēja lejā un uzsauca:
— Ejam — aši!
Mēs steigšus devāmies projām un nogriezāmies ap stūri.
— Nu esam drošībā,— viņš sacīja, noraisīja kravati, noņēma apkaklīti un iebāza tās kabatā.
— Tik tikko izglābāmies,— viņš sacīja.
— Kā tā?— es jautāju.
— Die's pasarg, grāfiene bija mājās!
— Un kas par to? Vai viņa jūs nepazīst?
— Nepazīst? Viņa mani dievina. Es tikai paguvu uzmest viņai mirkli, pirms viņa mani ieraudzīja, un laidos prom. Neesmu ticies ar viņu divus mēnešus un, ja tagad būtu parādījies, iepriekš nebrīdinot, tas viņai varēja maksāt dzīvību. Viņa nebūtu to pārcietusi. Nezināju, ka arī viņa ir pilsētā, domāju, ka viņa uzturas pilī. Atļaujiet man atbalstīties pret jums — tikai mirkli — tā. Nu atkal jūtos labāk, pateicos. Sirsnīgi pateicos. Žēlīgā debess, tik tikko izglābāmies!
Tā es galu galā netiku ciemos pie grāfa. Bet māju tomēr katram gadījumam iegaumēju. Tas bija parasts ģimeņu pansionāts, kur mitinājās apmēram tūkstotis plebeju.
Taču daudzējādā ziņā Rodžerss nebūt nebija muļķis. Dažā ziņā gan viņš nepārprotami bija aplams, tomēr pats to neapzinājās. Savās iedomās viņš bija pati nopietnība. Pērnvasar viņš jūrmalā nomira — kā «grāfs Remsgeits».
LEĢENDA PAR ZĀGENFELDU (VĀCIJĀ)
I
Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem šis nelielais apvidus bija karaļvalsts — mazītiņa, varētu teikt, tāda kā glezna rotaļu karaļvalstiņa. Tā atradās tālu un nomaļu no viņu — kareivīgo laiku varaskāres, ķīviņiem un kņadas, un tādēļ dzīve tur bija vienkārša, tās iedzīvotāji bija labi, sirsnīgi un godīgi ļaudis; pār visu zemi valdīja liegs svētdienas rimtums, visa dzīve aizritēja kā rāmā sapnī; tur nepazina ļaunprātību, nepazina skaudību, nepazina godkāri, līdz ar to tur nebija sirdēstu un neviena nelaimīga cilvēka.
Pienāca laiks, kad vecais karalis nomira un tronī uzkāpa viņa mazgadīgais dēls Hūberts. Tauta jauno karali iemīlēja jo dienas jo vairāk; viņš bija tik labs un tik skaidrs, un tik cēls, ka tautas mīlestība drīz vien izvērtās par kaislu pielūgsmi, gandrīz vai dievināšanu. Zēnam piedzimstot, zintnieki bija cītīgi pētījuši zvaigznes un mirdzošajā milzu grāmatā izlasījuši apmēram šādu vēsti:
Hūberta četrpadsmitajā mūža gadā atgadīsies nozīmīgs notikums; dzīvnieks, kura dziesma Hūbertam ausīs skanēs vissaldāk, izglābs viņam dzīvību. Un, kamēr vien karalis un visa tauta turēs šo dzīvnieku par viņa labo darbu cieņā un godā, senā dinastija nekad nepaliks bez mantinieka, bet tauta nezinās ne karu, ne mēri, ne trūkumu. Bet sargieties no kļūdīgas izvēles!
Visu karaļa trīspadsmito mūža gadu zintnieki, valstsvīri, nelielais ministru kabinets un tauta nerunāja ne par ko citu kā par vienu vienīgu lietu. Un, proti: kā lai saprot pareģojuma pēdējo teikumu? No visa sākumā sacītā izriet, ka noliktajā laikā šis glābējdzīvnieks uzradīsies pats; taču beigu teikums šķiet norādām, ka karalim jāizvēlas priekšlaikus un jāpasaka, kurš dziedātājs no visiem dzīvniekiem viņam tīk vislabāk; un, ja vien viņš pratīs ar gudru prātu izvēlēties, izraudzītais dzīvnieks izglābs viņam dzīvību, izglābs dinastiju un tautu, bet — ak, vai, ja viņam trāpīsies izvēlēties kļūdīgi!
Gada beigās par to bija tikpat daudz dažādu spriedumu, cik bija bijis gada sākumā; tomēr tiklab gudro, kā vientiesīgo vairums bija vienis prātis, ka visdrošāk būs, ja mazais karalis izvēlēsies priekšlaikus, turklāt — jo drīzāk, jo labāk. Tālab tika izsūtīta vēsts, kas pavēlēja visiem, kam vien pieder kāds dziedātājdzīvnieks, atnest to Jaungada dienas rītā uz karaļpils lielo zāli. Šai pavēlei neviens ir nedomāja pretoties. Kad viss bija sagatavots, karalis savu augsto virsnieku pavadībā, kas visi bija ģērbušies parādes tērpos, svinīgi iesoļoja zālē. Karalis uzkāpa savā zeltītajā tronī un gatavojās taisīt spriedumu. Taču vispirms viņš sacīja: