— Visi šie radījumi dzied cits pār citu; troksnis nav izturams. Aizvāciet visus un nesiet iekšā pa vienam.
Tā tika izdarīts.
Viens jauks čivinātājs pēc otra tīksmināja jaunā karaļa ausi, tad tika iznests ārā, lai dotu vietu citam. Aizritēja dārgās minūtes; tik daudzu burvīgu dziedonīšu vidū karalim bija grūti izšķirties, jo grūtāk tādēļ, ka pareģojumā piesolītā sodība par kļūdīgu izvēli bija tik drausmīga: tā viņam laupīja spēju spriest un uzticēšanos paša ausīm. Viņš kļuva nervozs, un viņa sejā atspoguļojās raizes. Ministri, kas ne uz mirkli nenolaida no viņa acu, to pamanīja. Klusībā viņi paši sev sacīja:
«Viņš zaudējis drosmi — nespēj spriest ar vēsu prātu — viņš kļūdīsies, un viņa dinastija un tauta būs nolemta ļaunam liktenim.»
Kad bija gandrīz jau apritējusi pirmā stunda, karalis brītiņu sēdēja klusēdams, tad sacīja:
— Ienesiet vēlreiz kaņepājputniņu.
Kaņepājputniņš trallināja savu gaviļu dziesmu. Tās vidū karalis jau grasījās pacelt scepteri, lai parādītu, ka ir izvēlējies, taču apdomājās un teica:
— Jāpārliecinās tā, lai būtu pavisam droši. Atnesiet strazdu, lai viņi padziet kopā.
Strazdu atnesa, un nu putniņi vīteroja savas brīnišķīgās dziesmas abi kopā. Karalis brīdi svārstījās, tad viņa nosliece kļuva arvien spēcīgāka — tā atspoguļojās viņa vaigā. Veco ministru sirdīs modās cerība, viņu pulss sāka sist straujāk, scepteris lēnām cēlās, kad …
… viss neglītā kārtā pārtrūka. Ārpusē aiz durvīm atskanēja balss — apmēram šāda:
«Iā … hīl Iā . .. hī!… Iā … hī… lā .. hī!»
Visi briesmīgi pārbijās un dusmojās paši uz sevi, ka nespēj to noslēpt.
Nākamajā mirklī zālē ietipināja visburvīgākā, visdaiļākā zemnieku meitenīte, gadus deviņus veca; viņas brūnās acis kvēloja bērnišķīgā aizrautībā; bet, ieraudzījusi smalko sabiedrību un saniknotās sejas, viņa apstājās, nodūra galvu un aizsedza acis ar raupjo priekšautiņu. Neviens viņu neuzmundrināja, neviens nepažēloja. Beidzot viņa pacēla acis un asaru slāpētā balsī sacīja:
— Kungs un karali, gauži lūdzu, piedodiet, es negribēju nekā ļauna. Man nav ne tēva, ne mātes, bet man pieder kaziņa un ēzelītis, un tie man ir viss. Kaziņa man dod vissaldāko pienu, un, kad mans mīļais ēzelītis zviedz, man liekas, ka skaistākas mūzikas nav visā pasaulē. Un, kad mana kunga un karaļa ziņnesis sacīja, ka tas dzīvnieks, kas dziedās visskaistāk, izglābs karaļkroni un tautu, es nodomāju, ka jāatved viņš šurp…
Visi galminieki sāka neganti smieties, un meitenīte raudādama izskrēja ārā, nepateikuši līdz galam savu sakāmo. Galvenais ministrs klusām deva pavēli, lai skuķēnu un bļauri ēzeli ārā nosukājot un aizliedzot tiem vēlreiz rādīties pils tuvumā.
Pēc tam putnu dziesmu sacensības turpinājās. Abi putni pūlējās, cik spēja, bet scepteris karaļa rokā nepakustējās. Pagāja stunda, pagāja divas, bet lēmuma nebija. Cerības klausītāju krūtīs apdzisa. Diena slīdēja uz vakaru, pūlis, kas bija salasījies pils priekšā, aiz satraukuma un bailēm krita izmisumā. Sabiezēja krēsla, ēnas kļuva arvien dziļākas. Karalis un galma ļaudis vairs nevarēja saredzēt cits cita seju. Neviens nerunāja, neviens nelika iedegt gaismu; vēlēšanās nebija piepildījusies; ikviens gribēja noslēpt savu vaigu tumsā, bet baismās nojausmas aprakt dziļi sirdī.
Un tad piepeši — klaul Kādā tālā zāles kaktā uzviļņoja krāšņa, dievišķi skaista melodija — lakstīgalas balss!
— Piecelties!— uzsauca karalis.— Lai skan zvani un pavēsti tautai, ka izvēle notikusi un ka mēs neesam kļūdījušies. Karalis, dinastija un tauta ir glābti. Kopš šī brīža lai lakstīgala uz mūžu mūžiem tiek godāta visā zemē. Un dariet ļaudīm zināmu: kas nogalinās lakstīgalu, tiks sodīts ar nāvi. Karalis ir runājis.
Visa mazā pasaulīte reiba līksmē. Pilī un pilsētā visu nakti līdz ritam gaisā lidoja raķetes, ļaudis dejoja, dzēra un dziedāja. Un zvanu gaviles neapklusa ne mirkli.
Kopš tās dienas lakstīgala valstī kļuva par svētu putnu. Tās dziesma skanēja katrā mājā; dzejnieki to slavināja pantos; mākslinieki iemūžināja gleznās; lakstīgalas skulpturālie attēli rotāja katru arku, katru torņa galu., katru strūklaku un katru sabiedrisko celtni. Lakstīgalu nesa pat uz apspriedēm pie karaļa; un neviens svarīgs valstisks jautājums netika izlemts, pirms zintnieki nebija to cēluši priekšā karaļa lakstīgalai un iztulkojuši ministriem, ko putniņš savā dziesmā par to teicis.
II
Jaunajam karalim ļoti patika medības. Kad pienāca vasara, viņš kādu dienu savu galminieku spožajā sabiedrībā ar medību vanagiem un suņiem jāšus devās uz mežu. Lielajā mežā viņš nemanot noklīda no pārējiem un izraudzījās ceļu, kas viņam šķita vistuvākais, lai atkal tiem piebiedrotos, bet viņš kļūdījās. Sākumā v ņš it moži jāja vien tālāk, tomēr pēdīgi zaudēja drosmi. Metās jau krēsla, bet viņš joprojām vientuļš klīda pa nepazīstamu pusi. Un tad notika nelaime. Vakara krēslā zirgs, kuru viņš dzina cauri biezoknim, nokļuva uz stāvas, klinšainas kraujas. Kad zirgs un jātnieks, nogāzušies no kraujas, atsitās pret zemi, zirgs nolauza sprandu, bet jātnieks salauza kāju. Nabaga jauniņais karalis mocījās svelošās sāpēs, un ik stunda viņam šķita mēnesi gara. Viņš sasprindzināja dzirdi, lai uztvertu jel kādu skaņu, kas solītu cerību uz glābiņu; bet viņš nedzirdēja ne balsis, ne medību tauru vai ragu skaņas, ne suņu rējienus. Pēdīgi, visas cerības zaudējis, viņš sacīja: