— Edis nu gan nav tāds! — Austra strauji protestēja. Bet tēja palika neizdzerta. Apgūlusies viņa sāka lasīt, tomēr pēc pāris lappusēm attapās, ka nekā no izlasītā nav iegaumējusi. Pulkstenis nosita divpadsmit un tikšķināja laiku tālāk. Vienos tas atkal pieteica stundu maiņu, un tad jau skrapstēja durvju atslēga. Nolicis priekšnamā mēteli, Edis ienāca istabā tik laimīgi pietvīcis, ka Austra noņēmās: «Nē, kāpēc man jāslēpjas un jāmānās. Pateikšu tūlīt — un viss.» Un arī viņa novērsdamās laimīgi pasmaidīja.
Bet, ieraudzījis Austras smaidu, Edis atcerējās savu gājienu uz fabriku, vecā sarga zobošanos par vēliem sapulču meklētājiem un piepeši sajuta mutē tādu sājumu, ka saviebās.
— Tev laikam sapulce ieilga? — viņš, kā sarunai vielu tvarstīdams, vienaldzīgi iejautājās.
— Jā… Kamēr visu izspriež, — nevērīgi atbildēja Austra, nevarēdama aizmirst, cik laimīgs ienāca Edis, bet cik apjucis un īgns izskatās tagad.
— Jā. Es arī drusku pastaigājos. Jauka nakts. — Un Edis nožāvājās.
«Ak tā. Jauka nakts. Bet mājā aiz garlaicības jāžāvājas,» saīgdama pukojās Austra, bet skaļi neparasti svešā un laipnā balsī noteica: — Ar labu nakti!
Rītā viņi tikko nebija aizgulējušies un izskrēja pa durvīm ar pēdējo brokastu kumosu mutē. Tikai pret fabrikas vārtiem Austra atcerējās, ka šodien taču Edim dzimšanas diena. Divdesmit pieci gadi. Un viņa pat neapsveica! Vienkārši aizmirsa.
Neaizmirsa to māte. Viņa sagaidīja bērnus ar pašas ceptu rausi. Protams, arī Austrai tagad bija ir puķīte, ir grāmata, ko dāvināt Edim, un būtu varējušas notikt gluži idiliskas ģimenes pusdienas, ja tās neizjauktu pats ceturtdaļsimtgadnieks. Viņš sāka zagšus skatīties pulkstenī jau tad, kad māte svinīgi nesa rausi no virtuves, bet gluži atklāti pētīja minūtes, kad rausis bija nokļuvis uz šķīvjiem.
Bez ceturkšņa astoņos Edis piecēlās no galda.
— Man drusku jāiziet… Tā norunāts… — viņš neveikli taisnojās.
— Tad tik nu kā savā dzimšanas dienā nevarēji palikt mājā? — māte pārmeta.
— Es biju aizmirsis. Bet norunāsim tā, ka svinēšanu turpināsim rītvakar. Varbūt… — Edis aprāvās, redzēdams, ka Austra par tādu izredzi nepriecājas.
Austra palika divatā ar vīramāti, un klusēdamas viņas novāca galdu. Ja Austras seja prata palikt mierīga, tad mātes acis nepārprotami runāja vienu: «Meit, meit, tu esi paspēlējusi…»
Nākošajā vakarā nekāds svinību turpinājums neiznāca. Austra neteica, ka jāiet uz sapulci, — laikam jau pašai tas sāka likties neticami, bet jāiet viņai bija, un kaut ko ne visai ticamu viņa izgudroja. Un atkal mātes galvas nogrozīšana Edim lika saprast, ka noslēpumainie sievas ceļi var to aizvest no viņa pavisam prom.
Tāpēc viņš ļoti satrūkās, kad otrā rītā Austra, pa logu ārā skatīdamās, jautāja:
— Edi, kā tu domā, vai padomju cilvēkam drīkst būt tādas jūtas kā greizsirdība?
— Viņa ir manījusi! — Edim sārtums iesitās sejā. Un, kārtodams plauktā grāmatas, viņš kā no grāmatas nolasīja:
— Greizsirdība ir privātipašnieciskas uztveres atliekas cilvēka apziņā. Raksturīgas mietpilsoņiem, kas baidās būt patiesi pat pret tuvāko draugu. — Tā viņš pateica, lai Austra zina, ka viņš cīnās ar sevi un nosoda.
«Tātad viņam nav palicis paslēpts mans nemiers,» Austra samulsa un vēl vairāk pieplaka logam, dzesēdama karsto pieri pie vēsās rūts. — Nosauca par mietpilsoni. Un pelnīti nosauca.
Avīzes viņi lasīja pusdienas pārtraukumā. Pirmajā lappusē Austra ieraudzīja pazīstamu seju — strādnieku puisi pie ēvelsola, puisi pelēkiem, gludiem matiem, drošām acīm, kas raudzījās viņā mazliet vīpsnājoši. Zem klišejas paraksts: «Jaunais stahanovietis Eduards Priedītis, kas piekonstruējis savam ēvelsolam… ierīces… (nesaprotamos vārdus viņa izlaida). Darba galda papildinājums dod laika ietaupījumu par 300%. Biedrs Priedītis jau pirmajā dienā veica trīs cilvēku darbu…»
«Tad lūk, kur noslēpumu uzminējums! Un es kā zoss noticēju mātei…» Austra nokaunējās un pati nevarētu pateikt, kādas jūtas sviež augstāku vilni — prieks par Eda panākumiem vai kauns par savu neattapību. Bet viņa arī nepaspēja tikt ar sevi skaidrībā, kad ap viņu sabruka jaunas meičas un, avīzes vicinādamas, sauca:
— Tu lasīji, Austra? Tu atradi? Ir jau iekšā!
— Kā viņas zina, kam jābūt iekšā, ja pat es nezināju? — Austra brīnījās.
— Paskaties, palasi! — viņai pretim stiepās vairākas rokas ar avīzēm. Kāds raksts jau bija apvilkts ar sarkanu zīmuli.
««Sarkanās ausmas» audējas stājušās stahanoviešu sardzē par godu 1. Maijam,» lasīja Austra. «Jaunās audējas Austra Priedīte, Zina Prohorova… pārgājušas uz 15 steļļu apkalpošanu. Pirms uzņēmās atbildību par 15 mašīnām, čaklās audējas centīgi mācījās pie republikas slavenās stahanovietes… pētīja tās darba pieredzi…» utt.
Mājā Austra sagaidīja Edi ar avīzi rokā.
— Lūk, kā neizdevās noslēpt! — viņa gavilēja. — Bet tad taisa tādu seju, it kā tiešām…
— Kas tiešām ?
— Nezin kur būtu jāiet…
— Tāpat kā daži teicās pa sapulcēm staigājam, — Edis zobgalīgi izvilka no katabas savu avīzi.
— Es tikai gribēju tevi pārsteigt, — Austra taisnojās.
— Un es laikam ne? — Edis piepūta vaigus. — Bez tam es nevarēju aizmirst to «dišlereju» un «inkubatoru ».
— Edi! — Austra aizlika plaukstu viņa mutei. — Bet zini, es tomēr neticēju mātei…
— Es arī ne! — Edis aizgriezās.
— Tātad…
— Viss kārtībā.
Nu, lūk, jūs atkal teiksiet — nekas sevišķs. Es to pateicu tūlīt pašā sākumā. Edis un Austra nav nekas sevišķs, jo tādu cilvēku ir tūkstošiem. Un kā jūs domājat — viņi izdarīs kaut ko sevišķu? Noteikti. Viņi veiks piecgadi četros gados.
INTRIGANTS
Viņš bija laipns un pieklājīgs pret visiem — kā pret skolas direktoru, tā arī pret apkalpotāju un kurinātāju. Tik tiešām, ja jums būtu gadījies ar viņu satikties, jūs teiktu: «Lūk, priekšzīme, kādam vajag būt padomju iestādes darbiniekam!»