— Es tomēr izdarīšu pašnāvību. Paskriešu zem tramvaja.
— Tas nemaz nesaskan ar tavu pēcnāvēs vēlēšanos but skaistai. Kāda tad tu izskatītos, asinīm nošķīduši, sakropļota?
Tādā nāves atmosfērā pagāja vēl divas nedēļas. Annai darba vietā skaitījās 30 latu avanss un šefa piezīme par izklaidību. Dzīvokļa saimniece interesējās, cik ilgi viešņa vēl te uzturēsies. Istaba par to cenu domāta vienai, ja gribot dzīvot divas, lai maksājot vairāk un pierakstot pasi.
— Kas jums īsti kait? — jautāja darba biedri. — Nelaimīgi iemīlējusies, vai?
Anna izstāstīja savu negalu ar draudzeni.
— Ziniet, es jums pastāstīšu labu recepti, kā viņa drīz atradīs darbu, — piesolījās grāmatvedis Krūms.
— Vai tādās lietās ir receptes? — šaubījās Anna.
— Ir. Izmēģiniet. Kad jūsu Puķīte atkal grib skriet uz Daugavu vai zem tramvaja, ļaujiet viņai iet.
— Bet ja nu tiešām nonāvējas? Tas kritīs uz manu sirdsapziņu, — baidījās Anna.
— Nenonāvēsies. Esmu gatavs savu galvu likt ķīlā, ka nenonāvēsies.
Kad vakarā Ida atkal uzsāka runu par slīcināšanos, Anna paskatījās viņai stingri acīs un teica:
— Kāpēc tu runā to, ko nemaz nedomā darīt?
— Ak tu netici man? Tu domā, ka es te jokus dzenu ar savu dzīvību? Nu jā, neviens man netic. Tu, mana pēdējā draudzene, arī netici… — Idai atkal paspruka raudas.
— Es tikai domāju, ja cilvēks kaut ko tādu grib darīt, tad viņš tik daudz par to nerunā.
— Tu mani ar dzīšanu dzen nāvē, — Ida iekliedzās un izskrēja no istabas. Pirmajā mirklī Anna gribēja dzīties viņai pakaļ, bet tad iedomājās grāmatveža Krūma galvu, ko tas bija ieķīlājis. Viņa dzirdēja, ka priekšnamā Ida uzvilka mēteli un galošas pavisam lēni un prātīgi, it kā lai dotu Annai laiku apdomāties un saukt viņu atpakaļ. Tad noklaudzēja āra durvis, gausi soļi nozuda kāpnēs. Klusums. Anna gaidīja, vai soļi nenāks atpakaļ. Nenāca.
«Un ja nu tiešām es būšu viņu iedzinusi nāvē?» auksta tirpoņa no sirds izplūda pa visām dzīslām. Anna bez asarām raustījās smagās raudās.
Pagāja divas stundas. Tad kāpnēs atkal atskanēja soļi. Noskanēja āra durvju zvans. Vienā lēcienā Anna bija no istabas laukā un atrāva durvis. Aiz tām stāvēja Ida ar lielu čemodānu.
— Zini, Anna, — lietišķi iesāka Ida, — es negribēju savas mantiņas atstāt radiem, pie kuriem tās bija nolik tas. Tad tās atkal paņems mani vecāki. Es atstāšu tās tev par to, ka devi man pajumti. Iedod man vienu latu ormanim, tas lejā gaida. Otrs čemodāns vēl palika ratos.
— Bet es nemaz negribu tavas mantas. Ved labāk atpakaļ.
— Kā tā — atpakaļ? Es taču nevaru tā ākstīties! Pateicu radiem, ka dabūju labu vietu, un nu vedīšu atpakaļ! Iedod drīzāk to latu. Par to jau tev paliks viss, kas man pieder.
Anna izņēma no maciņa pēdējo latu. Ida nosteidzās lejā un uznesa otru — vēl smagāku čemodānu.
— Varēji gan nākt palīgā. Tā jau tagad tava manta, ne mana, — bārās Ida. Aizkususi viņa atsēdās mīkstajā krēslā. — Un nu šķirsimies bez naida. Tik viegli man būs iegulties viļņu gultā, zinot, ka nevienam, it nevienam, ne pašas mātei, ne tuvākajai draudzenei nav manis žēl, — Ida izplūda pašnožēlošanas asarās.
Anna brīnījās, ka Idas asaras vairs neatmiekšķēja viņas sirdi.
Ida piecēlās, svinīgi sniedza Annai roku un noskūpstīja uz pieres.
— Dzīvo sveika un esi laimīgāka, nekā bija tava draudzene Ida.
Priekšnamā Ida vēl pamīņājās. Tad atkal noklaudzēja āra durvis. Anna vairs tā neuztraucās. Paskatījās pulkstenī, tad paņēma grāmatu un iegrima lasīšanā.
Pagāja stunda. Divas. Trīs.
— Vai tiešām viņa nenāks atpakaļ? — mazs uztraukums iezagās Annas sirdī.
četras stundas.
Vai Krūma recepte būtu Idu nogalinājusi?
Piecas stundas.
Kāpnēs atskanēja soļi. Nošķinda durvju zvans. Anna piecēlās, vienaldzīgu seju atvēra durvis, iegāja atpakaļ istaba.
— Nē, tur nekas neiznāk, — noģērbusies Ida ienāca istabā. — Viss krasts pilns cilvēku, kur es tur lai slīcinos? Un ūdens tik netīrs, gluži brūns.
Un piecas stundas tu stāvēji Daugavas malā un gaidīji, kamēr ūdens nostāsies? — zobojās Anna.
— Nē, es aizgāju uz kino. — Bet tad Ida iedomājās, ka Anna varētu sākt jautāt, kur viņa ņēmusi naudu, jo
vēl todien prasīja latu ormanim, un steidzās pati paskaidrot:
— Vakar, vietu meklējot, es vienai kundzei uzkopu istabu, par to man iedeva piecdesmit santīmu.
Anna bija nerunīga. Viņa domāja, ka Krūma recepte tomēr nebūs gluži pilnīga: Ida gan nenāvējās, bet arī darbu nemeklēja.
Ida it kā noprata Annas domas un sāka tās atspēkot:
— Jāsaka, ar dzīvi rēķinus es esmu noslēgusi. Nāvei esmu nolemta. Anna, kaut tu zinātu, cik grūti ir ielēkt aukstā, netīrā Daugavas ūdeni. Vai tu nevarētu pagādāt man nāves zāles?
— Var būt, ka varētu arī. Man pazīstams kāds aptiekāra palīgs, — meloja Anna, paļaudamās uz grāmatvedi Krūmu.
Ida kļuva māksloti jautra un sentimentāla. Izcilāja savus čemodānus. — Pēdējo reizi, — viņa piebilda, glaudīdama smalku linu palagu. — Cik te nav manas rociņas pūlējušās, nu drīz dabūs atpūsties.
Visu nakti Ida nopūtās un grozījās. Rītā tā nosēdās pie galda un paņēma papīru. Rakstīšot mātei atvadīšanās vēstuli. — To tu aizsūti, kad es jau būšu zārkā.
Anna izstāstīja vakardienas notikumus Krūmam.
— Nu labi, pagādāsim viņai indi, — sprieda Krūms.
— Bet kur lai ņem tādu, kāda viņai vajadzīga? — šaubījās Anna.
— Dodiet viņai skaidru ūdeni vai zilskābi, rezultāti būs vienādi, — smējās Krūms. — Jūs domājat, viņa dzers, ja ticēs, ka tai tiešām iedota inde? Neparko nedzers.