Ziniet, — viņš pēc brītiņa turpināja, — lai lieta liktos bīstamāka, tā jāpadara noslēpumaina. Atnāciet pēc darba man līdzi, es jums iedošu vienu kaļķa ampulu.
Anna pārnesa ampulu mājā un pasniedza Idai, kas noraudājusies vēl mocījās pie savas vēstules.
— Tikai nedzer, kamēr es esmu mājā. Citādi man iznāks nepatikšanas ar policiju. Teicu aptiekāram, ka man jānonāvē mīļš suns. Tā esot šausmīga inde, acumirklī suns beigts. Te ir vīlīte, ar to drusku apvīlē ampulas kakliņu, pēc tam to nolauz un šķidrumu izdzer.
Nakti atkal Anna nedabūja gulēt. Ida raudāja gan miegā, gan nomodā. Bezmiegs Annu nomocīja tik tālu, ka viņa būtu ar mieru iedot Idai īstu indi, lai tikai reiz atbrīvotos no patmīlīgās mocītājas.
Rītā Ida atkal gribēja rīkot svinīgu atvadīšanos, bet Anna skriešus izskrēja pa durvīm.
— Nu, vai Puķīte izdzēra nāves zāles? — apjautājās Krūms.
— Palika dzerot, — atsmēja Anna. — Vai zināt, jūs mani padarīsiet par slepkavu. Es šonakt vēlējos, kaut tanī ampulā tiešām bijusi zilskābe.
— Pagaidiet, pagaidiet, drīz viņa atradīs darbu.
— Kā lai es gaidu, ja makā nav ne santīma? Un kā viņa atradīs darbu, ja nemeklē?
Darba biedri sameta Annai aizdevumu.
Annu ieraudzījusi, Ida centās taisīt bēdīgu seju.
— Tu redzi, kā man izgāja. Strādāju ar vīlīti, bet roka tā drebēja, ka ampula izkrita no rokām un saplīsa. — Uz grīdas tiešām bija redzamas izkristalizējušās kaļķa paliekas.
Alīna iesmējās. — Es jau domāju, ka tā būs!
— Kāpēc tu tā domāji? — apvainojās Ida. — Ak tev žēl to garoziņu, ko es te apēdu? Vai tie mani pūra palagi nav neko vērti, kas tev paliks?
Annai nāca smiekli. — Kā tad es pie viņiem likšu, ja Daugavā ūdens netīrs, bet inde izlija? Ida, beidzamo reizi es tev lūgšu, met visas tās iedomātās muļķības pie malas un sāc strādāt vai nu te, vai brauc mājās.
— Nemūžam! — Ida jutās atkal Annu uzvarējusi. — Es gribu mirt! — Bet arī Anna negribēja padoties.
— Nu labi, tad es rīt atnesīšu tev revolveri.
— Kā klājas jūs draudzenei, vai nav smagi saindējusies? — nākamajā rītā visi kolēģi sauca Annai pretim.
— No bailēm zāles izlijušās. Bet nu gādājiet man revolveri, tikai nepielādētu, citādi man bail, ka es pati nenošauju savu labāko draudzeni, — smējās Anna.
Bija sestdiena, un Anna laikāk pārnāca mājā. Ida bija izgājusi. Pārnāca vakarā starojošu seju.
— Zini, es dabūju darbu. Diezgan laba vieta, kādā pansijā Brīvības ielā. Varot stāties darbā jau rīt, bet es izkaulēju brīvību līdz pirmdienai. Rīt vēl aiziešu uz teātri vai kino.
— Tad es velti sameklēju revolveri, — nopūtās Anna.
— Jā, šodien es noņēmos beidzamo reizi izmēģināt laimi. Sak, ja atradīšu darbu, tad liktenis ir nolēmis, ka man jādzīvo, ja neatradīšu, tad tiešām lodi pierē. Tās citas reizes es tikai tā izrunājos, — atzinās Ida.
Pirmdienas rītā Anna redzēja, ka Idai vēl kas sevišķs uz sirds. Tā cilāja kādu vīstokli, lika čemodānā un ņēma atkal laukā. Beidzot saņēmās un griezās pie Annas:
— Zini, man butu vēl viens lūgums. Redzi, mājā dzīvojot, es biju iekrājusi drusku naudas, tikai simt latu, tos es cieši glabāju kā zārka naudu. Jaunajā vietā mēs būsim divas kalpones, un, kamēr es ar viņu iepazīšos un noskatīšos, vai nepalaiž nagus, vai tu nevarētu paglabāt manu naudiņu un vienu čemodānu?
— Paldies, Ida, par uzticību. Bet, tā kā man pēdējā laikā iekrājies gandrīz tikpat parādu kā tev naudas, es baidos, ka parādu deldēšanā nepalaižu nagus pie tavas zārka naudas. Ņem vien līdzi savu mantu un nedomā, ka katrs strādnieka cilvēks ir zaglis. — Ilgi ieslodzītais īgnums bija izlauzies gaismā.
Ne vārda neteikusi, Ida iegrūda naudu čemodānā.
— Vai šoreiz ormaņa nauda tev būs? — ironiski apjautājās Anna.
— Tā nu ir kā ir. Negribētos papīra naudu samainīt, tad drīz iztērējas. Ja nu tev ir, iedod latiņu.
Pēc dažiem gadiem Anna Priede atvaļinājumu pavadīja savā pusē laukos. Pastaigādamās pa ceļiem un takām, viņa bija aizklīdusi attālākā pagasta novadā. Kādā tīrumā ara puisis, acīm redzot, polis, jo zirgiem uzsauca nesaprotamā valodā. Zirgi likās jauni un strauji, vagas neiznāca gluži taisnas. Polis saraustīja grožus, zirgi iezviedzās un metās skriet, raudami līdzi arklu ar visu arāju. No mājas izskrēja sieviete un sāka puisi lamāt latviski, krieviski un vēl kādā — varbūt pašas izdomātā lamu valodā.
«Gluži tāda kā Idas balss,» nodomāja Anna.
Arī niknā sieviete pielika rokas pie acīm un vēroja ceļagājēju. Tad pēkšņi aprāvās un steigšus nozuda pagalma, nepabeigusi puiša lamāšanu.
Vakarā Anna painteresējās, kas tās par mājām un saimnieci varētu būt.
— Tie būs Sīļi. Tur tagad saimnieko Puķīšu Ida, sprieda mājinieki.
— Skat, tomēr izlīguši ar tēvu, — nopriecājās Anna.
— Tā nu bija. Jau sen gāja tēvam virsū, lai noraksta šai māju. Kad ne, aizskrēja pasaulē, bija prom kādu gadu, tad atkal spruka mājā. Gadījās pa to laiku jaunajam Puķīšam apprecēt sievu ne pa prātam večiem. Nevar teikt, ka slikts cilvēks būtu, bet šī pati Ida vien sakūdīja. Tā i aizgāja puika ar visu sievu. Pa to laiku Ida tik vecajam virsū, lai noraksta šai māju. Ja ne, cilpu sev kaklā.
— Un vecais noticēja? — pārtauca Anna.
— Kā neticēs, kad aukla jau ap kaklu. Tikai meklē naglu, kur piesiet. Nu — norakstīja māju. Bet nu bija Idai cita dziesma. Necik ilgi netvērās vecie, aizgāja pie tā ]Vaša nonicinātā dēla un vedeklas, nomira drīz aiz sirdēstiem. Tagad arī Idai neviens puisis, ne meita nemetas, ar poļiem vēl kaut kā iztiek, tie nesaprot latvisku lamāšanos.
«Žēl, ka vecajam Puķīšam nebija Krūma receptes,» nodomāja Anna.