MUĻĶIS
Beidzis lauksaimniecības skolu, Vitolds Auziņš priecīgs atgriezās tēva mājās Vāveros. Rokas karsa darba tīksmē, un «lomas dega pārveidošanas gribā. Velns lai parauj, viņš parādīs, kā var uzkopt arī nelielus, neauglīgus laukus, kā iekārtot darbus, lai trīs cilvēki varētu ne tikai ērti tikt ar visu galā, bet vēl atlicināt laiku arī atpūtai, grāmatām, radio klausīšanai, izrīkojumiem.
Bet jau pirmajā nedēļā Vitolda straujie prieka kumeļi dabūja izjust laužņu skarbumu. Un šos laužņus stingri un neatvairāmi katru rītu, katru dienu un vakaru lika nepiemirst Vitolda tēvs, Vāveru saimnieks Andrejs Auziņš. Sešdesmit gadu vecumā viņš vēl nesa sevī tādus spēka krājumus, ka bieži, zirgu atpūtinādams, pats veica zirga darbus. Malku viņš sanesa no meža uz muguras, akmeņus no tīrumiem salasīja kurvjos un ar kāšiem nonesa malā. Kad Vitolds atgādināja, ka ērtāk būtu novest akmeņus ar zirgu, tēvs atrūca, ka, zirgu ciet un nost jūdzot, vairāk laika paiešot. No saviem senčiem tas bija mantojis uzskatu, ka strādāt nozīmē darbu lauzt. Sviedri ir zemei labākie mēsli, — viņš mēdza atkārtot, kad redzēja kādu sviedrus slaukot. Sos uzskatus viņš bija uzspiedis arī sievai un meitai Mildai, kura centīgi palīdzēja celmus lauzt vīram — jaunsaimniekam.
Vitoldam nepatika šāda ziedošanās zemei. Viņam likās, ka cilvēkam jābūt ne zemes vergam, bet pavēlniekam. Ja senatnes cilvēks zemi uzplēsa ar neveikliem kapļiem, tad zemes ražību neapšaubāmi varēja celt vienīgi pieliktais cilvēka spēks. Bet tagad — mašīnas un prāts taču varēja veikt to. ko agrāk rokas un spēks.
Skolotāji Vitoldam bija ieteikuši vidusskolu, bet tēvs pateica: — Man vajag zemes arāja, ne baltroča. — Tad skolotāji vairākas reizes apmeklēja Vāveru mājas un beidzot piedabūja veco Auziņu sūtīt Vitoldu divgadīgā lauksaimniecības skolā.
Un nu Vitolds atkal stāvēja dzimto Vāveru istabā. Stāvēja un skatījās, un nevarēja izprast, vai tā te izskatījās arī pirms diviem gadiem, vai tikai tagad viņa acis rāda visu tik pelēku un nokūpējušu. Skolā viņš bija pieradis pie baltām sienām, te neapmestās baļķu sienas bija izdrupušas un zirnekļu tīklu pieaustas. Vecie skapji, kas lielo istabu dalīja divās daļās, ķirmju izgrauzti un apakšas malās piena, grīdas mazgājamā ūdens pilieniem un citādiem netīrumiem apķepējuši. Griesti, vecais sienas pulkstenis un logu rāmji bieziem mušu traipījumiem apkaltuši. Māte ar priekšauta stūri norausa no galda pusdienas, varbūt pat brokastu drupačas un uzlika Vitoldam launagu apdauzītā māla bļodiņā.
— Ēd nu, dēliņ, man nav vaļas pat parunāties, jālaiž govis ganos, tā jau ilgi šodien kūtī nostāvējušās, — noteica māte un izsteidzās.
Drīz gar logu dimdinādamas aizskrēja Vāveru govis un aitu pulciņš.
«Cik dīvaini,» domāja Vitolds, «agrāk nebiju ievērojis, ka mūsu kūts tik tuvu pie istabas un lopi staigā taisni gar logu.»
Zirgu nojūdzis, ienāca tēvs.
— Nu, jaunais lauksaimniek, vai nebūsi aizmirsis zirgu sajūgt un arklu turēt? — viņš uzsāka sarunu.
— Taisni to visu laiku tur mācījos, — tāpat atbildēja Vitolds.
— Nu, tur jau vairāk no grāmatām. Mēs aram no galvas.
Vitolda galvā domas lēkāja kā putni no zara uz zaru. Gribējās visu uzreiz aptvert un apsvērt. Māte aizgāja ganos. Tātad gana nebija. Bet māte veica arī visus mājas darbus un vēl palīdzēja lauku darbos un siena pļavā. Smagi.
— Es tā skatos, ka mums vajadzētu lopiem aplokus. Mātei grūti tik daudz vietās izskraidīt, — skaļi turpināja sovu domu Vitolds.
Tēvs iekrekšķejas, jo viņam nekad nepatika vārds «vajag».
— Vajag, vajag… daudz kā vajag.
Vitolda domu putns pārlēca uz cita zara. Istabas divi lodziņi caur salāpītām rūtīm ielaida saules starus tik taupīgi kā skopuļa rokas naudu ziedojuma traukos. Vitolds iedomājās lauksaimniecības skolas lopu kūts lielos logus un vasarās izbalsinātās sienas un griestus. Pašam nemanot, viņš iesmējās.
— Ko tu smejies kā Zāra? — tēvs mēģināja jokot, bet viņa balsi bija dzēlīgums.
— Es atcerējos skolas kūti. Tur bija logi kā jums te baznīcai. Un griestus un sienas mēs balsinājām trīsreiz vasarā.
— Nu jā. Tādai skolai naudas netrūkst. Puikas strādā par velti un vēl maksā klāt. Būtu tu šitos gadus dzīvojis mājā, mēs arī būtu par tavu skolas naudu nopirkuši kaļķus un tu varējis balsināt kūti vai katru dienu, — vecais Auziņš sāka skaisties.
Vitolds jau bija beidzis domās skatīt mājas un saimniecības trūkumus un tāpat domās sāka tos labot.
— Vēl šoruden pat mums vajadzētu izmest un izbalsināt istabu. Logiem būtu jāieliek vismaz stipras rūtis, — viņš atkal sāka skaļi.
Bet nu vecajam Auziņam pietika. Kaut kas viņā saslējās. Varbūt tas bija saimnieka lepnums, kas sava nama un darba kritizēšanu uzskata par sevis paša apvainošanu. Bet varbūt tas bija nabagu izmisums, kas necieš, ka viņa skrandas sauc par skrandām, ja reiz viņš pie tām pieradis kā karalis pie zīda un purpura.
— Piecdesmit gadu šī māja te stāvējusi un bijusi laba tavam tēvatēvam un tēvam. Bet nu bērni kļuvuši lielkungi, nez kādos ērberģos grib dzīvot. Zemnieka danču zāles ir viņa lauki un pļavas, tur tev gaismas diezgan. Nakti pārgulēt istabā nekādas greznības nevajag.
Tēvs izdauzīja pīpi pret mūrīša stūri, izšņaucās uz grīdas, noslaucīja degunu saujā un izgāja.
Vitolds palika viens. Gribēja turpināt ēšanu, bet uzskatīja uz grīdas atstāto traipu un pabīdīja aizplīsušo māla bļodiņu uz galda vidu.
Tā. Tēvs noskaitās. «Vai tiešām es pateicu ko apvainojošu?» brīnījās sevi Vitolds. «Nē. Lopu aploks taču būtu ļoti noderīgs. Un istabas izmešana nemaz tik dārgi neiznāktu, ja to darām paši.»
Viņš sāka meklēt darba drēbes, lai apskatītu laukus un kaut ko palīdzētu tēvam. Neatradis skapī, Vitolds sāka skatīties gar sienām un atrada. Bieza putekļu kārta klāja svārku apkakli un plecus. Tāpat apputējušas un netīras bija citas — tēva un mātes drēbes, čupu čupām sakārtas uz naglām, kas bija sasistas visapkārt istabai.