Savādi, kam viņiem tik daudz darba drēbju un vēl vasaras laikā? Pat kažociņi un villaines karājas istabā. Tiem gan nesaltu arī klētī.
Vitolds pielasīja pilnu klēpi drēbju gabalu un aiznesa uz klēti. Pēc tam iesita naglas skapju mugurpusēs un sakāra tur atlikušās, diendienā nepieciešamās drānas.
Nu vēl apkārt vienu baltu palagu, un tad tā skrandu izstāde būs likvidēta. Viņš sāka rakāties veļas skapī. Dzeltenpelēki veļas gabali gulēja satīti nevienādos vīstokļos. Nekā piemērota Vitolds nevarēja atrast. Rupjie pakulu palagi bija aizplīsuši, daži šauri, daži īsi, citiem viena pusē ieausts kāds gabaliņš zilas vai sarkanas dzijas. Brīnums, agrāk māte auda garu garos smalkus au deklus, vai tie varēja būt jau novalkāti? Bet nē, tur jau tie bija, vienu plauktu zemāk, apaļi satīti un ar vāli nokulti, visi nešūti.
«Jā, kad gan māte lai šuj,» saprata Vitolds un, izvēlē jies vienu no rupjajiem palagiem, apklāja ar to aizskapī drēbes.
Pagalmā kašājās vistas un rakņājās cūkas.
«Laikam taču arī agrāk viņas te rakņājās. Vajadzētu aplociņa,» domāja Vitolds.
Viņš apskatīja ēkas. Tuvu kopā salīdušas, tās veidoja noslēgtu loku. «Vecvecais vilku atgaiņāšanas līdzeklis,» pavīpsnāja Vitolds. Visnožēlojamākā izskatījās dzīvojamā māja. Plata un zema, ar mazajām logu actiņām tā raudzījās tieši uz soļus divdesmit attālajām kūts durvīm un netīro laidaru, it kā tās vienīgais uzdevums būtu dienām un naktīm būt nomodā par zemnieka lielāko dār gumu, viņa lopu. — Par tuvu, par tuvu, — norūca Vi tolds.
Netālu no mājas vecā āboliņa laukā māte ganīja lopus. Vitolds nogāja pie viņas un apsēdās blakus.
— Te derētu ierīkot aploku, — viņš iesāka lietišķi. — Varētu pieņemt klāt tos krūmus un pļaviņu. Tev butu daudz vieglāk — iedzen tikai aplokā un pastrādā mājas darbus bez bēdas. Kārlis mēs varētu cirst savā mežā, eglājs ir pārāk biezs.
— Ak dēls, nav jau laika bijis taisīt. Nav jau arī ap lokā tā, kā pats kad izgana. Tad es palaižu pa ežmalītēm. reizēm pa mežu. Aploku nokrimtīs un tad skraidīs pa tukšu.
— Ežmalīles izganīt tu varēsi pa vaļīgākām dienām. Bet padomā, cik labi būs ravējama vai labības pļaujamā laikā. Šoziem pal es sacirtīšu kārtiņas un pavasarī iztaisīšu vienu aploku. Pēc gada vēl otru, un tad tu būsi pavisam brīva.
— Tēvs neļaus savā mežā cirst kārtiņas. Viņš taupa katru kociņu.
— Neļaus? Bet tos džungļus laiks paretināt. Tik un tā viena daļa kociņu izkaltis.
— Vai tu nezini, ja tēvs kaut ko ieņēmis galvā, tad to viņam ar veseri neizdzīsi. Labāk dari visu tā, kā viņš liek, lai mājā būtu miers un satikšana. Es labāk pasperu desmit lieku soļu nekā strīdos pretim, un tā mūsu mājā nemiera vēl nav bijis.
Vitolds iedomājās tēva dusmas istabā un aizmirsa ap loku. Tēvs necieta, ja viņa saimniecībā atzina kaut ko labojamu. Vai tiešām nesaprata, ka te daudz kas jālabo un viegli labojams? Vai viņš bija kā zemē iegrimis ak mens, apsūnojis un neiekustināms? Vitolds iedomājās neapkopto istabu un traipu uz grīdas.
— Nu labi. Par aploku mēs tomēr padomāsim un paprātosim. Ja ne citādi, es ziemā iešu peļņā un nopirkšu dzeloņstieples. Bet tagad es paganīšu govis, ej tu izmazgā istabu, pirmīt skatījos, ka grīda pavisam netīra.
— Vai tu domā, ka es neizmazgātu istabu biežāk ar visu nevaļu? Bet tēvs sirdās — ko tur veltīgi pūdējot grīdu. Pietiekot, ja svētku sestdienās izberžot.
— Atkal — tēvs neļauj. — Vitolds saīga un svilpodams aizgāja apskatīt laukus.
Sausais rudens nospieda labību gatavu gandrīz visu reizē. Vāveros pļaujmašīnu nebija, labību pļāva ar vienroču izkaptīm. Dienā sapļauto vakarā tēvs un dēls uz kokiem nesa vienkopus un krāva žuburos. Katru kopiņu tēvs uzņēma rūpīgi kā mazu bērnu, katru nocirstu vārpu uzlasīja. Vitoldam likās, ka vārpu lasīšana ir pārāk neražīgs darbs, sīkums, kas aizkavē lielumu.
— Tēt, vai mēs to vārpu lasīšanu nevarētu atstāt vārnām? Tu redzi, kvieši gaida, auzas gaida. Var uznākt arī lietus.
— Mācies cienīt dieva dāvanu. Ja kādreiz pienāks bads, tad gan atcerēsies tās vārpas, ko tagad vārnām atvēli.
Viņi pļāva, pļāva, tomēr saule briedināja laukus ātrāk, nekā divi vīri spēja tos novākt.
— Tēvs, mēs taču varētu palūgt kaimiņam pļaujmašīnu un liktu cauri dažās dienas.
— Mašīnas, mašīnas! Jums visu tikai mašīnas! Badā nomirsiet ar savām mašīnām! Vai mašīna noņems labību tik zemu kā es ar izkapti? Trešā daļa salmu būs mazāk. Un kur tie graudi un vārpas, ko mašīna izbārsta? Mašīnas der tikai tādiem vārnu barotājiem kā tu. Un es lai tikai turu maku vaļā. Domā, kaimiņš par velti tev dos mašīnu? — tēvs runāja gluži noskaities.
— Es varētu iet atstrādāt pie viņa lauku nokopšanas.
— Ak tu domā, kaimiņa lauki sviedrus neprasa?
Vitolds apklusa. Loģiski sarunāties ar tēvu nebija iespējams.
Klusēšana ieilga. Vitolds darīja, kā tēvs lika, bieži vien pretēji tam, kā bija mācījies skolā un kā pats atzina labāk darāmu. Šādas attiecības viņu sāpināja, bet viņš vēl bija pārāk jauns, lai zinātu atrast aplinku ceļus, kā iekļūt skarbuma un tiepības nocietinātajos tēva sirds kambaros. Viņš zināja tikai vienu ceļu — uzbrukumu, bet, kad tas neizdevās, cietināja savu sirdi tādiem pašiem akmeņiem kā tēvs.
Dažreiz Vitoldu pārņēma bezcerība un bailes par sevi. Tikai nesen, pirms sešiem gadiem, Vitolda tēvatēvs bija Vāveru saimniecības grožus atdevis dēla rokās, pats apmierinādamies ar septiņām pēdām zemes. Visu laiku tēvs bija strādājis pēc vectēva nolikuma un, kļuvis pats saimnieks, vairs nespēja un negribēja meklēt jaunus ceļus darbu atvieglošanā vai zemes un mājas uzlabošanā.