«Paies divdesmit vai trīsdesmit gadu, kad varēšu sākt strādāt tā, kā man skolā mācīja. Tad man būs jau piecdesmit gadu, es būšu pieradis darīt rokām to, ko citur veic mašīnas. Es bušu pieradis pie netīras istabas, nospļaušos uz grīdas un savai sievai atļaušu to izmazgāt tikai augstos svētkos.»
Atkal viņš atgriezās pie neciešamās istabas. Tēva un mātes skrandainās darba drēbes diendienā no jauna saradās istabā un sakāpa uz sienās sasistām naglām, bēdīgi dekorēdamas šķirbainās baļķu sienas. Tēvs pat dusmojās, ja Vitolds tās vismaz svētdienās paslēpa zem palaga aiz skapja.
— Kāds darbs, tāda drēbe, — viņš noteica, uzsviezdams sabrislos kājautus uz krāsns augšas un uzkārdams salāpītās pastalas uz naglas pie durvīm. — Zemnieku neviens nevērtēs pēc tā, cik skaistos kambaros tas dzīvo, bet kāda tam labība tīrumā un kādi lopi laidarā.
Tā kā istaba atradās tieši pretī kūts durvīm, vasarā mušas dzinās iekšā pa durvīm un logiem. Ēdot tās līda gandrīz vai mutē, uz ēdiena sakrita pirmās. Tēvs atzina tikai vienu mušu iznīcināšanas līdzekli — apsišanu. Mušu sišanu izdarīja trejādi. Ar sitamo galdiņu, kas sastāvēja no diviem vienā pusē ar ādu savienotiem dēlīšiem. Dēlīšus novietoja uz galda kā stāvus uzslietu grāmatu, iekšpusi apsmērēja ar biezpienu un cukuru, un, kad mušas salīda to laizīt, dēlīšus veikli sasita kopā, sašķaidot mušas biezputrā. Otrs paņēmiens bija kociņa galā piestiprināta ādas pletne, ar kuru sita mušas pie griestiem un sienām, turklāt sašķaidītas tās palika pielipušas savā nāves vietā. Visriebīgākais Vitoldam likās trešais paņēmiens — sišana ar plaukstu. Visbiežāk tēvs tā sita mušas, pie galda ēdot, kad nevarēja atvairīties no nepatīkamo kukaiņu uzmācības. Cik reižu Vitolds aizgāja no galda puspaēdis un neēdis, kad tēvs zvēla sastrādāto delnu pret galvu, pēc tanī nobraucīja roku biksēs un paņēma maizes kukuli, lai atgrieztu riecienu sev un citiem.
No caurajiem griestiem bieži bira smiltis un dažādi gruži. Reizēm piebira pat ēdiens. Ja Vitolds savilka seju, tēvs nosmēla putrā sabirušās smiltis un noteica:
— Ēd vien, neviebies! Zeme nav nekāds netīrums. Tā putra arī no zemes izaugusi.
*
Pienāca ziema. Ja vasarā zemnieks savā mājā iegriežas tikai kā steidzīgs garāmgājējs, lai paēstu, pārģērbtos, pārgulētu kādu nakti, — naktsmītni laipni sola arī ratnīcas augša vai siena šķūnītis, — tad ziemā gribas, lai istaba sagaida savus ārā nosalušos iemītniekus kā māte tālumā aizklīdušus bērnus. Gribas siltu mūrīti, gaišus logus, uz palodzēm puķes, kas sludina pavasari.
Vāveru istaba katru ienācēju saņēma ar nepatīkamu, piesmakušu gaisa vilni. Mazajiem logiem nebija pat atveramas rūtiņas, bet, durvis no virtuves paverot, istabā ieplūda cūkām sautējamo kartupeļu tvaiki. Lai nebūtu jākurina plīts, pusdienās kartupeļus un gaļu cepa istabas krāsni. Bieži vien arī kāpostu podi vārījās turpat. Istaba pieplūda līdz griestiem ar ziliem sadegušu tauku dūmiem. Siltumu taupīdams, tēvs aizšāva krāsns aizbīdni arvien par agru, kad oglēs vēl lēkāja zilas uguntiņas.
Māte katru ritu staigāja ar slapju lakatu ap galvu un ziliem lokiem zem acīm. Nevarot izprast, kas ziemā galvai notiekot, sāpot katru ritu. Arī Vitoldam bieži sāpēja galva, deniņos dauzījās smagi veseri. Bieži vien pusi no nakts viņš pavadīja, pa lauku staigājot.
Naktīs nevarēja glābties no kukaiņiem. Izpuvušās grīdas smiltīs arī ziemā perinājās blusas, līda drēbēs un nelāvā gulēt. Vēl briesmīgākas bija blaktis. Kādā naktī Vitolds. sajuzdams dūrienus visās ķermeņa malās, uzdedza uguni un pārsteidza uz sava palaga lielāku vairumu asinskārīgo blakšu. To nakti viņš gulēt vairs nevarēja. Gribēja lasīt, bet tēvs sāka rūkt, ka tā pa nakti pusstopu petrolejas izdedzināšot. Vitolds nodzēsa uguni un apģērbies nosēdēja uz krēsla līdz rītam. Ierēs ap krāsni čaukstinājās prusaki, kāds circenis skriedams sapinās Vitolda matos.
— Eh, nosvilināt to šķirstu ar visiem kukaiņiem! — pussnaudā pukojās Vitolds.
Dienā tēvs istabā sēja izkulstītos linus saiņos. Istaba piešķīda putekļiem un plaukiem. Vēlāk gaiss kļuva tik biezs, ka, pa durvīm ienākot, nevarēja saredzēt pat tēva seju istabas vidū.
Todien pusdienas ēda mūžam aukstajā virtuvē uz plīts malas. — Zini, — tēvā neskatīdamies, bet stingri un noteikti ierunājās Vitolds, —mums jāceļ jauna dzīvojamā māja. Ilgāk tā nevaram dzīvot. Tas vairs nav cilvēcīgi.
— Ak tā. — Tēvs atspieda dakšiņu ar iesprausto gaļu pret plīts malu. — Ak tad tie ir lopi bijuši, kas visu laiku te dzīvojuši?
— Es nesaku, ka lopi. Kad šo māju cēla, tos laikos tā, salīdzinot ar dzīvi rijā, bija pat ļoti ērta un patīkama. Bet visam savs laiks. Un šīs mājas mūžs ir nodzīvots.
— Šīs mājas mūžs būs tikpat ilgs kā mans mūžs, — ietiepās tēvs.
— Vismaz trīs istabas mums vajadzīgas. Viena jums, viena man un viena darba istaba. Tur varētu siet linus, vīt, ēvelēt, tur stāvētu darba drēbes. Un krietni tālāk no kūts celsim jauno māju, lai vasarā mušas nelien iekšā,— Vitolds runāja, nelikdamies tēva vārdus dzirdējis.
— Cel, cel. Ar ko tad tu celsi to māju? — nervozi iesmējās tēvs.
— Mēs varētu dabūt aizņēmumu. Vāveriem nekādu parādu nav…
— Un tu gribētu, lai katrā ziņā tādi būtu? — iekrita teikumā tēvs. — Nekā, jaunskungs, tev vēl krietni jāpagaida. kamēr tiksi pie parādu taisīšanas uz Vāveru mājām. Andrejam Auziņam parādu nav bijis un nebūs! — Un kā apliecinājumu tēvs nosvieda dakšiņu uz plīts malas un iegāja istabā.