Māte šūpoja rokās sāpošo galvu un izbijusies raudzīja mierināt Vitoldu:
— Pieradīsi, dēls, arī pie vecās mājas. Pie visa var pierast.
— Jā, pieradīšu. Tāpat kā tu pie savām galvas sāpēm. — Vitolds izgāja laukā.
Pierast? Taisni tas likās visbriesmīgākais — pierast pie netīrām sienām un grīdām, blusām, prusakiem, blaktīm. Vitolds nodrebinājās, iedomādamies nakti, kad nosēdēja pussnaudā uz krēsla.
«Nosvilināt to graustu ar visiem kukaiņiem!» smadzenēs atkārtojās tās nakts pussnauda doma. Vitolds sarāvās. Nodedzināt? Pašam? Nē. Jā! Dega taču tik daudz māju. Kāpēc gan Vāveri nevarētu degt? Vai viņš vairākas reizes nebija brīdinājis tēvu nelikt malku tik tuvu ugunij plīts priekšā? Tēvs smējās — deg tikai tur, kur dārgi apdrošināts. Vāveri nav apdrošināti. Nē, tomēr vietējā apdrošināšanas sabiedrībā. Ja kādam nodeg, citi saved materiālus. Ja Vāveri nodegtu?
Šī doma savādi satrauca Vitoldu. Rīkle kļuva sausa, ar rokām viņš it kā gainījās no uguns spoka. Viņš dzina to prom, bet tas atgriezās atkal un atkal.
Vitolds sāka iet meža darbos. Strādājot domas bija mierīgas. Likās neprātīgi — pašam nodedzināt tēva māju. Varbūt mēģināt salabot — izmest sienas, ielikt jaunus griestus un grīdu, lielākus logus. Bet, vakaros mājā nogājušām, likās briesmīgi nodzīvot visu laiku vienā istabā, kas piekārta skrandām, kaņepājiem, sīpolu virknēm. Gultu un skapju šķirbas tāpat pilnas blakšu, tās notraipīs izmestās sienas. Un, kad prusaki sāka čaukstināties sīpolu mizās un blusas tekāja gar muguru, Vitolds, zobus sakodis, zvērēja: — Nosvilināšu! Visus kukaiņus, visas skrandas sadedzināšu!
*
Pēc garās ziemas nāca straujš pavasaris. Zeme uzvilka zaļus svārkus, pļavas pušķojās dzeltenām pureņu krellēm. Koki sacentās lapošanā un ziedēšanā. Cīruļi dziedāja slavu saulei un dzīvībai. Sādā līksmības stundā Vitolds gandrīz būtu vecajai mājai piedevis visas ziemā izciestās mocības, ja tēvs pats nebūtu netieši atgādinājis daudzo nomoda nakšu domas.
Plīti kurējās uguns. Māte bija uzdevusi tēvam pieskatīt uguni un pati aizgājusi uz pļavu saplūkt govīm purenes. Tēvs ienesa virtuvē lielu klēpi sausu, smalku egļu zaru. Vienu sauju iebāza krāsniņā, pārējo nosvieda plīts priekšā zemē.
Nezin kāpēc tēvs atcerējās kopš ziemas ne reizi nekustināto sarunu par jaunas mājas celšanu. Varbūt to atgādināja virtuve un plīts, uz kuras malas ēdot, ziemā notika saruna. Auziņš bija labā omā un gribēja jokot, bet viņa joki, kā arvien, iznāca aizvainojoši:
— Nu, kad tad celsi sev jauno ērberģi?
Vitolds paskatījās uz sauso zaru klēpi un mierīgi atbildēja:
— Tad, kad tu veco būsi nosvilinājis.
— Tad man nekā. Tad es tavā jaunā mājā netikšu dzīvojis, — tēvs nosmējās un aizgāja uz mežu pēc jauniem zariem.
«Tagad vai nekad!» nozibsnīja Vitolda galvā. Viņš izskrēja laukā un apskatījās, no kuras puses pūš vējš. «Kūtij virsū nenesīs…» Sirds Iricēja kā aizšauts zaķis.
— Mierā! — viņš uzkliedza pats sev. — Kad saks svilt, galvai jābūt aukstai.
Noteiktiem soļiem viņš iegāja virtuvē, izrāva no plīts degošu pagali un iesvieda to krāsniņas priekšā nomesto zaru kaudzē. Tad izgāja pagalmā, paņēma lāpstu un sāka aprakāt kādu ābelīti.
Pie pirmajiem lāpstās dūrieniem Vitoldam uz pieres izsprāga mitruma lāses. Auksti sviedri spiedās no visa ķermeņa. Ar vienu aci viņš šķielēja uz mājas pusi. Nekā. «Ja nedegs, otrreiz nemēģināšu,» Vitolds apņēmās un ar visu spēku dūra lāpstu zemē.
Kādu laiku viņš nemaz necēla galvu uz augšu. Bet tad nevarēja vairs savaldīties, paskatījās un iekliedzās: Deg! Deg!
Viņš skrēja uz māju. Biezi dūmu mutuļi pildīja virtuvi un vēlās ārā pa durvīm. Uguns rūkdama laizīja izžuvušās sienas. Instinktīvi Vitolds gribēja ķert ūdens spaini, bet aptvēra, ka te vairs nav dzēšams. Viņš sāka skaļi saukt tēvu. Bet tad iešāvās prātā, ka no istabas varētu vēl kaut ko izglābt. Viņš atrāva logu, ielēca istabā, kas arī jau bija pilna dūmu. ķēra no skapjiem jaunās drēbes un svieda ārā pa logu. Uguns rūkoņa viņam sagādāja savādu, ekstātisku prieku. — Ēd, ēd, ugunspūķi, to šausmīgo mocītāju ar visiem kukaiņiem, ar visām skrandām, zirnekļiem un putekļiem! — Vitolds gavilēja, sviezdams ārā vadmalas baķi.
Atskrēja tēvs, pēc laiciņa māte, saradās kaimiņi. Sāka kliegt Vitoldam, lai glābjas. Uguns jau ejot jumtā. Vitolds vēl pārlaida skatienu istabai: centrifūga, tā derīga manta. Ar pārcilvēcīgu spēku viņš satvēra lo ar visu galdiņu un izmeta pa logu. Brakšķēdams gāzās kāds griestu dēlis. Vitolds izlēca ārā gluži noreibis. Kaimiņš bija zvanījis ugunsdzēsējiem, bet vecā māja tos vairs nesagaidīja. Piecdesmit gadu kaltušie, ķirmju izēstie baļķi dega kā sērkociņi. Kaimiņi tikai noplātīja rokas, nopriecājās, ka vējš, par laimi, nebijis no otras puses, un palīdzēja izglābtās drēbes sanest klētiņā.
Pēcpusdienā ieradās policists. Izjautāja tēvu, māti, Vitoldu. Tēvs atzinās, ka ienesis virtuvē sausus zarus. — Kādu dieniņu jums nāksies nosēdēt arestā par neuzmanīgu apiešanos ar uguni, — noteica policists un aizbrauca.
Vecais Auziņš bija satriekts. Parādi un cietums — no tiem viņš visu mūžu visvairāk bija baidījies, un nu, vecumdienās, tie uzbruka abi reizē. Viņš bija tā samulsis, ka nespēja piedalīties jaunās mājas projektēšanā, atstādams visu Vitolda zināšanā. Vitolds savukārt bija ļoti rosīgs un darbīgs. Vasaras vidū Vāveros sāka strādāt namdari. Cēla četru istabu māju ar iespēju izbūvēt otro stāvu.
Rudens pusē Andrejs Auziņš saņēma pavēsti ierasties tiesā. Viņš nobāla un sāka drebēt.