Lūk, lūk. dieviņam patīk tavas reimatisma sarautās rokas, tavs kupris, tavas skrandas. Tevi debesis iecels par erceņģeli. viņa piepeši rādīja uz vecīti, kas bija atdevis māju radiem par mūža maizi, bet kāda juridiska āķa dēļ vecumdienās to pazaudējis. — Tu sēdēsi blakus jumpravai Marijai, — Kristīna smējās pret kādu vecenīti, kuras ārlaulības dēls bija miris no kara iegūtas kaites.
— Traka! Ārprātīga! — sāka kliegt izbiedēto nespējnieku pūlis, un pēc mirkļa Kristīna atkal bija savā istabā viena. Viņai uznāca jauna triekas lēkme. Pilnas apziņas stāvoklī tā vairs neatgriezās. Kādā rītā viņu atrada mirušu. sažņaugtām dūrēm un spītīgi atvērtām acīm.
Sirmais, cienīgais, mācītājs Kristaps Grieze ierakstīja baznīcas grāmatās mirušās Kristīnas Jēriņš vārdu. Uzrakstījis «Kristīna», viņš mirkli apstājās. Atcerējās tīru, vienkāršu istabiņu, meiteni skaidrām un.ticīgām acīm. «Ej nu zini, kā būtu bijis labāk,» viņš saka domāt. «Nu, bet Margrieta arī nav bijusi slikta sieva. Dievs labi dar1 ko darīdams.» Un skaidriem, noteiktiem burtiem viņš ierakstīja grāmatā «Jēriņš».
JUBILEJA
Un, savu runu beigdams, es vēlreiz uzsveru, ka mūsu jubilārs ir viens no tiem retajiem vīriem, kas tiešām tikai saviem spēkiem ticis uz augšu. No cūkgana par direktoru, no bezpajumtnieka par muižnieku — tas skan amerikāniski, bet, cienītās dāmas un kungi, ja mums būtu daudz šādu ozolu, kas cauri irdenai smiltij savas saknes laiž trūdainā zemē un kupli pleš zarus pret debesīm, spītēdami smiltainei, kur pat priedes nīkuļo, — tad mūsu dārgā tēvija būtu viens vienīgs ozolu mežs! — sparīgi nobeidza runātājs.
Visi gaidīja jubilāra atbildes runu uz daudzajiem suminājumiem. Bet par pārsteigumu viesiem un oficiālajiem pārstāvjiem jubilārs — lielākās vilnas audumu fabrikas direktors Gustavs Līcis — gan piecēlās, sāji smaidīdams, pateicās, bet atkal apsēdās un viena rāvienā iztukšoja glāzi konjaka.
Uz mirkli iestājās neveiklības sajūta. «Vai es būtu savu runu pārsālījis?» nopratināja sevi pēdējais runātājs. «Varbūt nevajadzēja pieminēt viņa seno nabadzību? — Bet viņš taču pats arvien mēdza ar to lepoties,» viņš sevi attaisnoja un glaimīgi iesaucās: — Bravo! Bravo! Runāšana sudrabs, klusēšana zelts!
Atkal visi aplaudēja un sajutās apbrīnojami atviegloti. Mielasts varēs turpināties netraucēti, jubilāra skopais žests tika lieliski iztulkots, vakara omulība pilnīgi saglābta. Ar lielu sparu, kā tas pieklājas svarīga vīra jubilejā, visi ķērās pie galdā sakrautiem gardumiem un drīz vien bija aizmirsuši aizkustinošo jubilāra dzīves stāstu. Pēc vairākām glāzēm konjaka katrs kļuva tāds pats liela stila varonis un klāstīja savu dzīves stāstu kaimiņam pa labi un kreisi, tas savukārt skaļā balsi atcerējās gadījumus no savas dzīves, kur izpaudusies neparasta augstsirdība, varonība vai veiklība, un tā drīz viesu pulks ap galdu tiešām šalca kā ozolu mežs bišu spietošanas laikā.
Gustavs Licis šovakar nespēja apreibt. Varēja dzert konjaku vienu pašu, pārmaiņus ar rumu un alu, bet likās, ka katra glāze arvien asāk uzvanda apziņas tumsā nogūlušos daudzo gadu duļķi. Vienu viņš šovakar bija apņēmies — lai notiek vai kas, lai uzskata viņu par augstprātīgu vai slimu, viņš nedrīkst runāt. Likās, tiklīdz pavērs muti, visā mūžā krājusies duļķe izlauzīsies no krūtīm un aizskalos viņa slavas spožumu kā netīra pavasara straume balti mirdzošu sniegu. Un tomēr viņam gribējās runāt. «Kaut es varētu kā katolis izsūdzēt grēkus. Kaut es reiz uzdrīkstētos runāt!» viņš domāja, ar riebumu klausīdamies ieskurbušo viesu čalās. «Nez vai viņi slavinātu vēl mani, ja zinātu, ka vienīgi naids un nicināšana izaudzinājusi mani par to, kas esmu. Naids un nicināšana — labi mēsli trūdainei, kur ozolam laist saknes,» Līcis ironiski sevī nosmīnēja un izdzēra glāzi konjaka.
Piesteidzās Līča muižas centra saimniecības vadītājs Apse un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Jubilārs atvainojās uz acumirkli pret viesiem un izgāja. Viņa slavenajai sugas ķēvei bija piedzimis kumeļš, un saimniecības vadilajs, zinādams, cik ļoti kungs interesējas par skaisto lopu, pasteidzās izpaust gaidīto notikumu it kā dāvanu no savas puses. Līcis aizgāja līdz staļļiem, noglaudīja mazo radījumu un tā māti, uzslavēja Apsi par zirgu priekšzīmīgo apkopšanu un gāja.
«Tikai ne atpakaļ,» domāja Līcis, soļodams svaigā gaisā pa rasaino pagalmu. «Tikai mazu brītiņu atņemt elpu.» Cauri parkam viņš nonāca pie milzīgas kviešu druvas, bet aiz tās — jā, kāpēc arvien kaut kas viņu vilka uz šo pusi? — aiz druvas bija neliela nora, noaugusi veciem ceriņu krūmiem, kas ieslēdza jaunu, labi koptu ozolu. Te bija vieta, kur vecajā muižas kalvē piedzimis Gustavs Līcis. Zēna gados viņš bija redzējis šo kalvi, pussagruvušu laukakmeņu ēku. Sarkdams viņš bija no tās novērsies, reizē ar citiem zēniem nākot no skolas. «Ej. Gust, paskaties, kur tava dzimtsmuiža!» arvien kliedza viņa brālēns Fricis Dzimis, un pārējie zēni svieda Gustam sejā savus smieklus asāk par sniega pikām. Gusts sakoda zobus un iebāza rokas kabatās, lai lie neredzētu viņa sažņaugtās dūres. Savas nabadzības dēļ viņš it kā atradās mūžīgā kara stāvoklī ar apkārtnes bērniem. Vismaz viņam pašam tā likās. Bērni ir bieži nežēlīgi pret dzīvniekiem, bet vēl biežāk pret citiem bērniem. Tā arī Gustu durstīja zēnu piezīmes par viņa skrandaino apģērbu. par salāpītajām pastalām, pat par skopo maizes donu. ko viņš skolā grauza, dažreiz plānu tauku kārtu uzziedis, dažreiz vienkārši ar sāli apkaisījis.