Ap pulksten diviem Kārlēns sāka smakt. Ārsts kasīja pleves no rīkles gala, bet balss rīkle sapampa tik ļoti, ka slimnieks gluži zils tvarstīja gaisu. Ap četriem kļuva ļaunāk. sirds pagura, bērns slāpa nost. — Instrumentus! — kliedza ārsts. — Kur paliek tas vecis ar instrumentiem? Ja nevarēsim operēt, bērns nosmaks. — Ārsts bija uztraucies vairāk nekā slimnieka tēvs.
Pulksten sešos Kārlēns beidza mocīties. — Slepkavība! — iesaucās ārsts. — Kur palika jūsu braucējs ar instrumentiem? — Varēja redzēt, ka ārstam gribējās no sevis nokratīt atbildību. Līcis rūgti nosmīnēja par ārsta centību. Viņam taču bija glābjams Grīvas dzirnavu īpašnieks. Vai viņš būtu tā kliedzis par slepkavību, ja savā laika nāve būtu žņaugusi nabaga cūku Gustu? Jo parasti taču ir tā: ja nomirst nabags, tad pats dievs tā ir nolēmis, bet, ja nomirst bagātnieks un vēl ārsta klātbūtnē, tad skaidrs, ka visi vainos tikai ārstu.
Gustavs Līcis nu bija pilnīgi brīvs. Neviens vairs nevarēja mest sprunguļus viņa lielo nodomu mašinērijas riteņos. Līcis sāka plaši saimniekot. Vilnas apstrādāšana sīkās partijās maz atmaksājās. Līča priekšlikums zemniekiem bija nodot vilnu viņam un saņemt gatavus audumus. Ļaudis sākumā nepiekrita, katrs uzskatīja, ka tieši viņa aitām labākā un tīrākā vilna. Tad Līcis aizbrauca uz Kaukāzu, un drīz katru nedēļu viņam sāka pienākt vairāki vezumi vilnas. Ļaudis bija spiesti piekāpties.
Sākās pasaules karš. Līcis ražoja armijai, viņu nespieda ar savām asinīm aizstāvēt uzņēmumu. Nauda nāca gubām. jo, kaut gan visur vilnas cenas bija cēlušās, Līcis plašajā Krievijā zināja vietas, kur neizglītotie gani nesaprata, ka rublis vairs nav rublis, un pārdeva vilnu kā pirms kara. Vairāk reižu pārbūvējot rūpnīcas telpu, starpsienās iemūrēja slepenus kambarus. Tur 1919. gadā Līc is paslēpa vilnas krājumus, bet pats patvērās Igaunijā.
Mieram iestājoties, Līcis vilka ārā krājumus un sāka strādāt ar pilnu jaudu. Ciets un noslēgts tagad bija Gustavs Līcis. Visus prātus un dvēseli viņš ielika vienā mērķī — drīzāk kļūt bagātam. Pagaidām sev viņš neatvēlēja nekādas ērtības, strādāja daudz, ģērbās vienkārši.
oda pie strādnieku galda, lai nebūtu jāalgo atsevišķa saimniece. Pats viņš strādāja nenogurdams un to pašu prasīja arī no citiem — meistariem un strādniekiem.
Kādreiz Līcis, ieiedams austuvē, ko apkalpoja sievietes, ieraudzīja, ka vienas stelles apstādinātas, bet strādnieces pulciņā nometušās uz grīdas.
— Kas te notiek? — Līcis iekliedzās. — Vai jums par sēdēšanu maksā?
— Kungs… — stostījās vecākā strādniece. — Are, viņa noģība… jaunā mācekle Liniņu Valija.
— Tā? — Licis kļuva mīkstāks. — Aiznesiet manā istabā, — kur citur viņu lai liek?
Noguldījušas Valiju, strādnieces aizmanījās uz austuvi atpakaļ. Varēja gadīties, ka meistars atskaita no algas par kavējumu, tajā ziņā te jokus neprata.
Izstaigājis visas nodaļas, Līcis atgriezās savā istabā. Viņš ieraudzīja divas nobijušās acis raugāmies no viņa kušetes pagalvja.
— Piedodiet, kungs, — čukstēja jaunā meitene. — Es nezinu, kā esmu te nokļuvusi. Piedodiet…
— Nekas, — Licis kļuva laipnāks. — Jūs bijāt noģībusi. un audējas jūs ienesa te. Nebaidieties. Jūs laikam neesat vēl pieradusi pie šī gaisa.
— Jā, pēcpusdienās es aizvien sagurstu, — atzinās strādniece.
— Tā. Varbūt maz pusdienām paņemat līdzi? — Meitenes vājums Līci aizkustināja. Bet arī to savukārt iedrošināja cilvēcīgums kunga balsī, kas aizvien bija dzirdēta tikai barga un pavēloša, un Valija atzinās:
— Šodien man nemaz nebija pusdienu līdzi.
— Bel, bērns, kā tā var? Jūs ātri sagursiet, varat vēl saslimt, — bažījās Līcis.
— Kungs, jūs droši vien to nevarat saprast, — meitene bija atguvusi drosmi un zināmu lepnumu, — bet visām dienām mēnesī man neiznāk pusdienas.
— Nevaru saprast… — Līcis stīvi atkārtoja. — Nez vai kāds to vēl labāk sapratīs nekā es. — Jaunā meitene bija iekustinājusi Līča dvēselē sastrēgušos ledus bluķus, krākdami un šalkdami tie plūda projām, izkusdami aizturēto vārdu straumē. Savu pazemojumu pilno bērnību un jaunību viņš atklāja svešai meitenei. Bet tālāk, kad
Licis gribēja runāt par savām sievām un dēlu, ledus gabali atkal sastrēga krūtīs, un viņš izdvesa:
— Tālāk runāt man ir grūti.
— Pietiek, kungs, es redzu, ka jums ir grūti.
— Nesauc mani par kungu. Es vēlētos, kaut tu būtu man draugs, labs, mīļš draugs, kam reizēm izsūdzēt savu smagumu un uzklausīt tavu. Vai tu varētu man būt tāds draugs?
— Nezinu vēl.
— Nezini. Tas ir labi, ka tu tā saki. Paliec arvien patiesa. Un nepārdod savu dvēseli mantai, kā es to esmu darījis.
— Nu jūs neesat patiess. No jūsu stāsta es zinu, ka manta jums ir tikai līdzeklis atriebt pāridarījumus. — Meitenes acīs mirdzēja silts glāsts.
— Ak, daudzreiz pašam grūti saprast, kā tas īsti ir. Gribētos, lai cils no malas pasaka, vai mans uzņemtais ceļš ved kalnā vai purvā.
Gaišs spēks vilka Līci biežāk ieiet austuvē, kur strādāja jaunā mācekle Liniņu Valija. Viņš neapstājās pie stellēm, nerunāja ar viņu, pietika, ja pretim pavērās divas skaidras, tuvas acis.
Līcis juta, ka šo acu dzidrais skatiens viņam kļūst arvien nepieciešamāks. Svētdienās, kad austuves strādnieces nestrādāja, Līcis jutās apputējis, netīrs, un nebija tādu ūdeņu, kur varētu nomazgāties. Viņu māca neatvairāmas bailes, it kā Iris miroņi vērstu pret viņu jautājumā sastingušas acis. Darbdienās varēja no tiem nobēgt ļaudīs, darba trauksmē, peļņas aprēķinos, bet svētdienas ar vientulību un klusumu citkārt skaļajās darbnīcās likās neizturamas kā šķīstīšanas uguns svelme.