Padomju Informbiroja ziņojumi kļuva arvien lakoniskāki. Pēc visa bija redzams, ka kaut kur Sarkanās Armijas aizmugurē savelkas spēcīga dūre jaunam triecienam. Komisārs un Stepans Ivanovičs rosīgi pārsprieda, kur šo triecienu dos un ko tas nozīmēs vāciešiem. Vēl nesen Aleksejs bija pirmais šādās sarunās. Tagad viņš centās tās nedzirdēt. Arī viņš sajuta, ka briest uzbrukums, viņš juta milzīgu, varbūt izšķirīgu cīņu tuvošanos. Bet doma par to, ka viņa biedri, droši vien arī Kukuškins, kurš ātri atveseļojās, piedalīsies tajos, bet viņa liktenis ir nīkt aizmugurē un ka to nekādi nav iespējams labot, bija viņam tik rūgta, ka tagad, kad Komisārs lasīja avīzes vai uzsāka sarunu par karu, Aleksejs ierakās ar galvu segā un trina vaigu gar spilvenu, lai neko neredzētu un nedzirdētu. Bet galvā nez kādēļ maisījās doma: «Kas dzimis rāpot, tas lidot nevar.»
Klaudija Mihailovna atnesa dažus pūpolu zarus, nezin no kurienes iekļuvušus drūmā, kareivīgā, barikāžu aizsprostotā Maskavā. Katram uz galdiņa viņa ielika glāzē pa zariņam. No sarkanajiem zariņiem ar baltiem, pūkainiem kamoliņiem plūda tāds svaigums, it kā pats pavasaris būtu ienācis četrdesmit otrajā palātā. Visi šai dienā bija priecīgi pacilāti. Pat klusais tankists norūca dažus vārdus caur saviem apsējiem.
Aleksejs gulēja un domāja: «Kamišinā duļķaini strauti skrien gar dubļainām ietvēm pa tīri noskalotiem ielu oļiem, ož pēc atsilušas zemes, svaigas valgmes, zirgu mēsliem. Tieši tādā dienā viņi ar Oļu stāvēja Volgas kraujā, un garām viņiem nepārredzamos upes plašumos svinīgā, cīrulīšu sudraba zvaniņiem skanošajā klusumā cēli, bez trokšņa gāja ledus. Un likās, ka nevis ledus gabali virzās pa straumi, bet viņi ar Oļu bez trokšņa peld pretim mutuļojošai, straujajai upei. Viņi stāvēja klusēdami, un tik daudz laimes tiem šķita priekšā, ka šeit, Volgas plašumos, brīvajā pavasara vējā, viņiem trūka gaisa. Nekā tamlīdzīga tagad nebūs. Oļa novērsīsies no viņa, un ja nenovērsīsies, vai viņš drīkst pieņemt šo upuri, vai viņam tiesības pieļaut, lai viņa, tāda gaiša, skaista, stalta, soļotu viņam blakām, klibiķim uz stumbeņiem!…» Un viņš palūdza māsu novākt no galda pavasara naivo atceri.
Pūpolus aiznesa, bet smagās domas aizdzīt bija grūti: ko teiks Oļa, uzzinājusi, ka viņš palicis bez kājām? Atstās, aizmirsīs, izsvītros no savas dzīves? Visa Alekseja būtne protestēja: nē, viņa nav tāda, viņa neatstās, nenovērsīsies! Un tas pat ir ļaunāk. Viņš iedomājās, kā viņa aiz augstsirdības apprecēsies ar viņu, ar bezkāji, kā viņa tādēļ atmetīs domu par augstāko tehnisko izglītību, iejūgsies darba jūga, lai uzturētu sevi, vīru invalīdu un, kas zina, varbūt arī bērnus.
Vai viņam ir tiesības pieņemt šo upuri? Jo viņa vēl nekādi nav saistījusies, jo viņa ir līgava, nevis sieva. Viņš to mīlēja, mīlēja labi un tādēļ nolēma, ka viņam nav tādu tiesību un ka viņam pašam ir jāpārcērt visi viņus saistošie mezgli, jāpārcērt ar vienu cirtienu, uzreiz, lai viņu atbrīvotu ne tikai no smagās nākotnes, bet arī no svārstīšanās mokām.
Bet tad atnāca vēstules ar zīmogu «Kamišina» un uzreiz pārvilka svītru visiem šiem lēmumiem. Oļas vēstule bija pilna apslēptu rūpju. It kā sajuzdama nelaimi, viņa rakstīja, ka paliks pie viņa vienmēr, lai kas ar viņu notiktu, ka viņas dzīve ir viņā, ka viņa par to domā katru brīvu brīdi un ka šīs domas palīdz viņai pārciest kara dzīves grūtības, bezmiega naktis rūpnīcā, tranšeju un prettanku grāvju rakšanu brīvajās dienās un naktīs un, nav jau ko slēpt, dzīvi pusbadā.
«Tava pēdējā mazā bildīte, kur tu sēdi uz celma ar suni un smaidi, vienmēr atrodas pie manis. Es to ieliku mātes medaljonā un nēsāju uz krūtīm. Kad man ir smagi, atveru un skatos… Un zini, es ticu: kamēr mēs viens otru mīlam, mums ne no kā nav jābaidās.» Viņa vēl rakstīja, ka viņa māte pēdējā laikā esot ļoti norūpējusies par viņu, un atkal prasīja, lai viņš raksta vecītei biežāk un lai neuztrauc ar sliktām ziņām.
Pirmo reizi vēstules no dzimtās pilsētas, no kurām katra viņam agrāk bija laimīgs notikums un ilgi sildīja sirdi grūtajās frontes dienās, neiepriecināja Alekseju. Tās ienesa jaunu sajukumu viņa dvēselē, un šeit tad viņš arī pielaida kļūdu, kura viņam sagādāja vēlāk tik daudz moku: viņš neuzdrošinājās rakstīt uz Kamišinu par to, ka viņam nogrieztas kājas.
Vienīgā, kam viņš pamatīgi uzrakstīja par savu nelaimi un par savām drūmajām domām, bija meitene no meteostacijas. Viņi gandrīz nebija pazīstami, un tādēļ ar viņu viegli bija runāt. Nezinādams pat viņas vārdu, viņš tāpat vien arī adresēja: Lauku pasts, tāda un tāda meteostacija, Meteoroloģiskam Seržantam. Viņš zināja, kā frontē glabā vēstuli, un viņš cerēja, ka agri vai vēlu pat ar šādu jocīgu adresi tā atradīs savu adresātu. Bet tas viņam nebija arī svarīgi. Viņam vienkārši gribējās ar kādu izrunāties.
Bēdīgās pārdomās ritēja Alekseja Meresjeva vienmuļās hospitāļa dienas. Un kaut arī viņa dzelzs organisms viegli pārcieta meistarīgi izdarīto amputāciju un rētas ātri dzija, viņš acīm redzami zaudēja spēkus un, neskatoties uz visiem līdzekļiem, dienu no dienas noliesēja un izkalta visu acu priekšā.
7.
Tai laikā ārā trokšņoja pavasaris. Tas iedrāzās arī šeit, čertdesmit otrā palātā, šinī jodoforma smakas piesātinātajā istabā. Tas iespiedās logos kā vēsa un drēgna kūstošā sniega elpa, kā zvirbuļu satrauktā čivināšana, kā tramvaju jautrie un skaļie brāzieni pagriezienos, kā skanīgs soļu troksnis uz asfalta, bet vakaros kā vienmuļa un maiga harmonikas čīgāšana, dievs zina no kurienes radusies šeit, granītā tērptajā krastā Maskavas centrā. Tas ieskatījās sāņu logā no saules apspīdētā papeles zariņa, uz kura brieda iegareni pumpuri, pārlieti iedzeltenu sveķu. Tas ienāca palātā ar vasaras raibumu zeltītiem plankumiem Klaudijas Mihailovnas bālajā, labsirdīgajā sejā, kas spraucās pasaulē cauri kurai katrai pūderu šķirnei un sagādāja māsiņai ne mazums rūpju. Tas neatlaidīgi atgādināja par sevi priecīgiem un ņirbošiem lielu lāšu atsitieniem uz logu skārda izciļņiem.