Kā vienmēr, pavasaris atkausēja sirdis, modināja ilgas.
— Eh, tagad ar bisi un kaut kur izcirtumā! Kā jums šķiet, Stepan Ivanovič, ko?… Zaru būdā gaismiņā patupēt slēptuvē… Traki jauki!… Rīts, saproti, sārts stingrs un piesalst, bet tu sēdi — ausi piešķiebis — un uzreiz: gl, gl, gl, un spārni fju, fju, fju… un nosēžas virs tevis — aste kā vēdeklis — un otrs, un trešais…
Stepans Ivanovičs ar troksni ievelk gaisu, it kā viņam tiešām siekalas sāktu tecēt, bet Komisārs nemitas:
— Un pēc tam pie ugunskura izklāj telteni, dzer tēju, kas ož pēc dūmiem, un krietnu čarkiņu, lai katrs muskulis siltumu sajustu, ko? Pēc pelnīta darba…
— Ak, nerunājiet, biedri pulka komisār… Bet mūsu pusē šinī laikā, ziniet, ko medī? Jūs neticēsiet — līdakas, dieva vārds, neesat dzirdējuši? Pievilcīga lieta; niekošanās, protams, bet savs labums tāpat. Līdaka, tikko ezeros ledus saplaisā un upītes pārplūst, lien tuvu pie krastiem, viņa nārstojas. Un šīs vajadzības dēļ lien gandrīz vai krastā — zālē, sūnā, kad tikai atkušņa ūdens virsū. Ielien tur, beržas, met ikrus. Tu ej pa krastu, un taisni kā apaļas pagalītes iegrimušas. Bet tā ir viņa — un gāz no bises virsū! Dažkārt pat maisā visu lomu nevar sabāzt! Dieva vārds!… Bet gadās vēl…
Un sākās mednieku atmiņas. Sarunas lēni novirzījās uz frontes lietām, sāka zīlēt, ko pašreiz dara armijā, rotā, vai nav sākušas «raudāt» ziemā celtās zemnīcas un vai nocietinājumi nav sākuši «pludot», un kā pavasarī jūtas vācietis, kas Vakareiropā pieradis staigāt pa asfaltu.
Pēcpusdienas stundā sākās zvirbuļu ēdināšana. Stepans Ivanovičs, kurš vispār neprata sēdēt bez darba un kaut ko vienmēr taisīja savām kalsnajām, nemierīgajām rokām, bija sagudrojis savākt visas no pusdienas palikušās druskas un izmest tās pa vēdlodziņu putniem. Tas kļuva par paradumu. Nesvieda vis vairs druskas, bet atstāja veselus gabalus un tīšām tos drupināja. Tādā kārtā pēc Stepana Ivanoviča izteiciena veselam zvirbuļu baram bija nodrošināta pārtikas apgāde. Visai palātai bija milzīgs prieks skatīties, kā mazie un trokšņainie putni rosīgi strādā ap kādu lielu garozu, spiedz, plēšas un tad, notīrījuši palodzi, atpūšas, sabož spalvas, sēdēdami papeles zarā, un pēkšņi draudzīgi saceļas spārnos un aizlaižas kaut kur savās zvirbuļu darīšanās. Zvirbuļu barošana bija kļuvusi par mīļāko izpriecu. Atsevišķus putnus sāka pazīt, bet dažiem ielika pat vārdus. Sevišķas simpātijās palātā bija ieguvis bezastains, nekaunīgs un manīgs zvirbulis, kurš droši vien bija pazaudējis savu asti sliktās un ķildīgās dabas dēļ. Stepans Ivanovičs viņu nosauca par «Automātistu».
Interesanti, ka tieši nodarbošanās ar šiem skaļajiem putniņiem galīgi atbrīvoja tankistu no viņa nerunīgā stāvokļa. Sākumā viņš kūtri un vienaldzīgi sekoja, kā Stepans Ivanovičs, vidū salīcis, balstīdamies uz kruķiem, ilgi pielaikojās apkures baterijai, lai uzkāptu uz palodzes un aizsniegtu vēdlodziņu. Bet kad nākošā dienā zvirbuļi atlaidās, tankists, viebdamies no sāpēm, pat uzcēlās gultā sēdus, lai labāk redzētu putnu trakulīgo rosmi. Trešajā dienā pusdienas laikā viņš pabāza zem spilvena pamatīgu salda pīrāga gabalu, it kā šī hospitāļa delikatese varētu sevišķi patikt skaļajiem pansionāriem. Reiz «Automātists» neieradās, un Kukuškins paziņoja, ka viņu droši vien apēdis kaķis — un tā viņam arī vajadzējis. Nerunīgais tankists pēkšņi saniknojās un nosauca Kukuškinu par «zobu trinēju». Un kad nākošajā dienā strupastis atkal čiepstēja un kāvās uz palodzes, uzvaroši grozīdams galvu un nekaunīgi zibsnīdams ačelēm, tankists iesmējās, iesmējās pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem.
Nepagāja ilgs laiks, un Gvozdjevs pilnīgi atžirga. Visiem par brīnumu viņš izrādījās jautrs, runīgs un lāga cilvēks. To bija panācis, protams, Komisārs, kurš tiešām bija meistars, kā teica Stepans Ivanovičs, katram cilvēkam pielāgot savu atslēdziņu. Un viņš to panāca, lūk, kā.
Visjautrākais brīdis četrdesmit otrā palātā bija, kad durvīs noslēpumainā izskatā, turēdama rokas aiz muguras, parādījās Klaudija Mihailovna un, pārlaizdama visiem mirdzošu skatienu, teica:
— Kurš no jums šodien dancos?
Tas nozīmēja — bija atnākušas vēstules. Saņēmējam bija kaut nedaudz jāpalēkā gultā, attēlojot deju. Visbiežāk tas bija jādara Komisāram, kurš daždien vienā reizē saņēma kādas desmit vēstules. Viņam rakstīja no divīzijas, no aizmugures, rakstīja kara biedri, komandieri un politdarbinieki, rakstīja kareivji, rakstīja pa paradumam komandieru sievas, prasīdamas, lai viņš «pievelk stingrāk» izlaidušos vīru, rakstīja kritušo biedru atraitnes, lūgdamas dzīvē padomu vai palīdzību lietu kārtošanā, rakstīja pat pioniere no Kazahstānas, kritušā pulka komandiera meita, kuras vārdu Komisārs nekādi nevarēja atcerēties. Visas šīs vēstules viņš lasīja ar interesi, uz visām katrā ziņā atbildēja un tūlīt rakstīja attiecīgai iestādei, lūgdams palīdzēt tāda un tāda komandiera sievai, nikni rāja «izlaidīgos» vīrus, draudēja nama pārvaldniekam, ka pats atbrauks un noraus viņam galvu, ja viņš neiemūrēs krāsni frontinieka, tāda un tāda kaujas komandiera, ģimenei, ņēma uz grauda meiteni no Kazahstānas ar grūto vārdu, kuru nevarēja atcerēties, par divnieku krievu valodā otrā ceturksnī.