Naktī Aleksejs pabāza žurnālu zem spilvena, kā bērnībā, uztrausies naktsguļai uz lāvas pie griestiem, kur viņš gulēja kopā ar brāļiem, tāpat tika bāzis zem spilvena ķēmīgu strupausi lāci, ko māte tam bija uzšuvusi no vecas plīša jakas. Un, to atcerēdamies, viņš iesmējās, iesmējās tik skaļi, ka noskanēja visa palāta.
Nakti viņš neaizvēra acis. Palāta gulēja smagā miegā. Čīkstinādams atsperes, savā gultā grozījās Gvozdjevs. Svilpdams tā, ka, likās, viņam satrūks visas iekšas, krāca Stepans Ivanovičs. Dažreiz grozīdamies, klusi, caur zobiem ievaidējās Komisārs. Bet Aleksejs neko nedzirdēja. Viņš lāgu lāgiem vilka ārā žurnālu un naktslampas gaismā skatījās poručika smaidošajā sejā. «Tev bija grūti, bet tu tomēr spēji, — viņš domāja. — Man ir desmit reižu grūtāk, bet tu redzēsi, es arī neatpalikšu.»
Nakts vidū Komisārs piepeši apklusa. Aleksejs piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka viņš guļ bāls, mierīgs un, šķita, vairs neelpo. Lidotājs paķēra zvaniņu un izmisīgi to purināja. Atskrēja Klaudija Mihailovna kailu galvu, sagulētu seju un izirušu matu pīni. Pēc dažām minūtēm izsauca ordinātoru. Taustīja pulsu, šļircināja kamparu, bāza mutē skābekļa cauruli. Šī rosīšanās turpinājās kādu stundu un dažbrīd likās bez panākumiem. Beidzot Komisārs atvēra acis, nespēcīgi, tik tikko manāmi pasmaidīja Klaudijai Mihailovnai un klusi teica:
— Piedodiet — es jūs uztraucu, bet nevajadzīgi. Līdz ellei tikpat netiku un ziedi vasaras raibumiem nedabūju. Tā kā jums, mīļā, vajadzēs lepoties tāpat ar visiem vasaras raibumiem, neko nevar darīt.
No šī joka visiem kļuva vieglāk ap sirdi. Stiprs tomēr ir šis ozols, varbūt pārlaidīs arī šo vētru. Ordinators aizgāja, viņa kurpju troksnis lēnām izdzisa koridora galā, izklīda kopējas, un tikai Klaudija Mihailovna palika, sāniski piesēdusi uz Komisāra gultas malas. Slimnieki iemiga, bet Meresjevs gulēja aizvērtām acīm, domādams par protēzēm, kuras varētu piestiprināt lidmašīnas kāju pedāļiem kaut vai ar siksnām. Viņš atcerējās, ka reiz, vēl aeroklubā, viņš dzirdēja no instruktora, veca lidotāja vēl no pilsoņu kara laikiem, ka viens īskājis pilots sējis koka zoles pie pedāļiem.
— Es, brālīt, no tevis neatpalikšu, — viņš pārliecināja Karpoviču. — «Tomēr lidošu un lidošu!» — skanēja un dziedāja Aleksejam smadzenēs, aizdzenot miegu. Viņš gulēja klusi, aizvēris acis. Raugoties no sāniem, varēja domāt, ka viņš cieši guļ, sapnī smaidīdams.
Un te viņš izdzirda sarunu, kuru pēc tam ne reizi vien atcerējās grūtos dzīves brīžos.
— Kādēļ, kādēļ jūs tā? Tas tak ir šausmīgi — smieties, jokoties, kad tādas sāpes. Man sirds sastingst, kad es domāju, cik ļoti jums sāp. Kādēļ jūs atsacījāties no atsevišķas palātas?
Likās, ka to nerunā vis palātas māsa Klaudija Mihailovna, glīta, mīļa, bet kaut kāda par daudz garīga. Runāja sieviete, kaisla, protestējoša. Viņas balsī skanēja sāpes, varbūt kaut kas vairāk. Meresjevs atvēra acis. Ar drāniņu aizēnotās naktslampiņas gaismā viņš redzēja uz spilvena bālo, uztūkušo Komisāra seju ar klusi un glāstoši mirdzošām acīm un māsas maigo, sievišķīgo profilu. Gaisma, kas krita no muguras, padarīja viņas gaišos matus kā starojošus, un Meresjevs, apzinādamies, ka dara slikti, nevarēja novērst no viņas acis.
— Ai, ai, ai, māšelīte… Asariņas, ko tu teiksi! Varbūt bromu ieņemsim? — kā mazai meitenei teica viņai Komisārs.
— Atkal smejaties. Nu kas jūs esat par cilvēku? Jo tas taču ir ārprāts, saprotiet, ārprāts, smieties, kad jāraud, mierināt citus, kad pašu plēš gabalos. Labais jūs mans, labais! Jūs nedrīkstiet, dzirdiet, nedrīkstiet tā izturēties pret sevi!
Viņa ilgi nedzirdami raudāja, noliekusi galvu. Bet Komisārs skatījās uz vājiņiem, zem virsvalka drebošiem pleciem ar skumju, glāstošu skatienu:
— Par vēlu, par vēlu, mīļā. Personīgās lietās es vienmēr nejauki esmu nokavējies, aiz nevaļas, aiz darba, un tagad, liekas, esmu nokavējies pavisam.
Komisārs nopūtās. Māsa izslējās taisna un asaru pilnām acīm alkstošās gaidās paskatījās viņā. Viņš pasmaidīja, vēl nopūtās un savā parastajā, labsirdīgajā un mazliet zobgalīgajā tonī turpināja:
— Klausieties, gudriniece, stāstā. Man iešāvās prātā. Tas bija sen, vēl pilsoņu kara laikā, Turkestanā. Jā. Kāda jātnieku nodaļa tā bija aizrāvusies ar basmaču vajāšanu un iekļuvusi tādā tuksnesī, ka zirgi — bet zirgi bija no Krievijas, smiltīs neieraduši — sāka nobeigties. Un mēs pēkšņi palikām par kājniekiem. Jā. Un tad komandieris nolēma: nastas pamest un, līdzņemot tikai ieročus, doties uz lielo pilsētu. Bet līdz tai bija 160 kilometru. Vai nojaušat, gudriniece? Ejam dienu, ejam otru, ejam trešo. Saule svilina — karsē. Nav ko dzert. Mutē sāka āda plaisāt, bet gaisā karstas smiltis, zobos čirkst, acīs grauž, rīklē spriežas, īsi — spēka vairāk nav. Cilvēks nokrīt uz buruna, iebāž seju zemē un guļ. Komisārs mums bija Volodins, Jakovs Pavlovičs. No izskata nevarīgs inteliģentiņš — pēc nodarbības vēsturnieks. Bet stingrs boļševiks. Šķita, viņam pirmajam vajadzēja gar zemi gāzties, bet viņš iet un visu laiku ļaudis uzmundrina: jo neesot tālu un drīz būšot galā, un draud ar pistoli tiem, kas gulstās: celies, nošaušu!
Ceturtajā dienā, kad līdz pilsētai vairs tikai piecpadsmit kilometru palika, cilvēki pilnīgi bija zaudējuši spēkus. Mēs grīļojamies, ejam kā piedzēruši, un soļu sliede aiz muguras nevienāda, kā ievainotam zvēram. Un pēkšņi mūsu komisārs uzsāk dziesmu. Balss viņam slikta, neskanīga, un dziesma, ko viņš uzsāka, tīrā blēņu ziņģe, veca zaldātu dziesma: «Čubariki, čubčiki» — atbalstīja, rāva līdzi. Es nokomandēju: «Ierindā stāt!» — noskaitīju soli, un ticiet vai ne — bija vieglāk iet.