— Nu ko tu skābsti? Par kinoaktieri vai gribi kļūt? Ja viņa, tavējā, ir īsta, tad viņu tas nenobaidīs, bet ja nobaidīs — tātad muļķe, lai viņa iet pie visiem kaķiem. Laimīgu ceļu, gan atradīsi īsto, — mierināja Meresjevs.
— Visi sievieši — mēsli, — piebilda Kukuškins.
— Arī jūsu māte? — jautāja Komisārs; Kukuškinu, vienīgo visā palātā, viņš godināja ar «jūs».
Grūti pat pateikt, kādu iespaidu šis mierīgais jautājums atstāja uz leitnantu. Kukuškins pietrūkās gultā, acis viņam niknumā iezibējās, un viņš nobālēja tā, ka viņa seja kļuva baltāka par palagu.
— Nu redziet, tātad pasaulē ir arī labas, — samierinoši teica Komisārs. — Kādēļ Grišam lai neveicas? Dzīvē, puiši, tā arī notiek: ko meklē, to atrod.
Vārdu sakot, visa palāta gāja uz augšu. Tikai Komisāram kļuva arvien sliktāk. Viņš dzīvoja no morfija, no kampara un no tā dažreiz veselām dienām nemierīgi raustījās gultā narkotiska pusmiega stāvoklī. Pēc Stepana Ivanoviča aiziešanas viņš kaut kā sevišķi sabruka. Meresjevs palūdza savu gultu piestumt tuvāk Komisāram, lai palīdzētu viņam vajadzības brīdī. Viņu arvien vairāk un vairāk pievilka šis cilvēks.
Aleksejs saprata, ka dzīve bez kājām būs nesalīdzināmi grūtāka un sarežģītāka nekā pārējiem ļaudīm, un viņu instinktivi vilka pie cilvēka, kurš, neskatoties ne uz ko, prata pa īstam dzīvot un, neskatoties uz savu nevarību, kā magnēts pievilka sev cilvēkus. Tagad Komisārs arvien retāk un retāk atbrīvojās no smaga nemaņas stāvokļa, bet atjēdzies viņš bija tas pats agrākais.
Reiz vēlu vakarā, kad hospitālis apklusa un telpās iestājās smags klusums, kuru pārtrauca tikai dobjie vaidi, krācieni un murgi, tik tikko sadzirdami no palātām gaitenī atskanēja pazīstamie smagie, skaļie soļi. Meresjevs caur stikla durvīm redzēja visā garumā ar aptumšotām spuldzēm vāji apgaismoto gaiteni ar dežūrējošo māsu, kura sēdēja tālajā galā pie galdiņa un adīja nebeidzamu jaku. Gaiteņa galā parādījās lielais Vasilija Vasiļjeviča augums. Viņš gāja lēni, rokas aizlicis aiz muguras. Māsa gribēja uzlēkt, kad viņš tuvojās, bet viņš nelaipni tai pameta ar roku. Virsvalks tam bija vaļā, cepurītes galvā nebija, biezo, sirmo matu šķipsnas nokarājās viņam uz pieres.
— Vasja nāk, — pačukstēja Meresjevs Komisāram, kuram viņš nupat bija atstāstījis savus īpašās konstrukcijas protēzēs projektus.
Vasilijs Vasiļjevičs it kā paklupa un apstājās, pieturēdamies ar roku pie sienas, kaut ko murminādams zem deguna, tad atstūmās no sienas un ienāca četrdesmit otrajā. Viņš apstājās palātas vidū un sāka berzēt pieri, pūlēdamies kaut ko atcerēties. No viņa oda pēc spirta.
— Apsēdieties, Vasilij Vasiļjevič, svētīsim krēslas stundu, — ieteica Komisārs.
Nedrošu soli, vilkdams kājas, profesors piegāja viņa gultai, nosēdās tā, ka iegrimušās atsperes nokrakšķēja, paberzēja ar rokām deniņus. Viņš arī agrāk ne reizi vien uzkavējās pie Komisāra, lai apmainītos dažām domām par kara gaitu. Viņš manāmi atšķīra Komisāru slimnieku vidū, un šinī nakts vizītē nebija, patiesību sakot, nekā savāda. Bet Meresjevs nez kādēļ juta, ka starp šiem diviem cilvēkiem var notikt kāda sevišķa saruna, kur nevajadzīgs trešais. Aizvēris acis, viņš izlikās, ka guļ.
— Šodien divdesmit devītais aprīlis. Viņam dzimšanas diena. Viņam palika — nē, vajadzēja palikt trīsdesmit sešiem gadiem, — klusu teica profesors.
Ar neticamu piepūli Komisārs atbrīvoja no segas apakšas milzīgu, sapampušu roku un uzlika to Vasilija Vasiļjeviča rokai. Un notika neticamais: profesors sāka raudāt. Bija neizturami redzēt, ka raud šis lielais, stiprais gribas cilvēks. Aleksejs neviļus ierāva plecos galvu un pārvilka pāri segu.
— Pirms aizbraukšanas uz turieni viņš atnāca pie manis. Viņš teica, ka ierakstījies tautas sardzes pulkā, un jautāja, kam nodot lietas. Viņš strādāja šeit pie manis. Biju tā pārsteigts, ka pat sabļāvu uz viņu. Es nesapratu, kādēļ medicīnas kandidātam, apdāvinātam zinātniekam jāķeras pie šautenes. Bet viņš teica, es atceros to vārds vārdā, viņš man teica: «Tēt, ir brīži, kad medicīnas kandidātam ir jāņem rokā šautene». Viņš tā teica un atkal jautāja: kam nodot lietas? Man vajadzēja tik noņemt telefona klausuli — un nekas, nekas nenotiktu, saprotiet, nekas! Viņš taču vadījia pie manis nodaļu, viņš strādāja kara hospitālī… Tā ir?
Vasilijs Vasiļjevičs apklusa. Bija dzirdams, kā viņš smagi un aizsmacis elpo.
— … Nevajag, balodīt, ko jūs, ko jūs, noņemiet savu roku, es zinu, cik jums grūti kustēties… Jā, un es domāju visu nakti, ko iesākt. Jūs saprotat, man bija zināms, ka vēl vienam ģenerālim bija dēls virsniekis, un viņš krita pirmajās kara dienās. Un jūs zināt, ko izdarīja šis tēvs: viņš aizsūtīja uz fronti savu otro dēlu, aizsūtīja kā lidotāju iznīcinātāju — visbīstamākā militārā specialitātē. Es toreiz domāju par šo cilvēku, man kļuva kauns no savām domām, un es nepazvanīju pa tālruni…