— Un tagad jūs nožēlojat?
— Nē. Vai tad to sauc nožēlošana? Es eju un domāju: vai tiešām esmu sava vienīgā dēla slepkava? Viņš taču tagad varētu būt šeit, ar mani, un mēs abi ar viņu strādātu valstij ļoti derīgu darbu. Jo tas tak bija īsts talants — dzīvs, drošs, straujš. Viņš varēja kļūt par padomju medicīnas lepnumu… Ja es toreiz būtu pazvanījis!
— Jūs nožēlojat, ka nepazvanījāt?
— Ko jūs teicāt? Ak, jā… Nezinu, nezinu.
— Ja tagad viss atkārtotos no jauna, jūs darītu citādāk?
Iestājās klusums. Varēja dzirdēt gulētāju mierīgo elpošanu.
Ritmiski šūpojās gulta, — acīm redzot profesors savās smagajās pārdomās šūpojās šurpu turpu, — un tvaika apkures baterijās dobji guldza ūdens.
— Nu, kā tad būtu? — jautāja Komisārs, un viņa balsī bija sajūtams bezgalīgs siltums.
— Nezinu… Uz jūsu jautājumu tūlīt neatbildēsi. Nezinu, bet, liekas, ja viss atkārtotos no gala, es rīkotos tāpat. Es neesmu labāks, bet arī ne sliktāks kā citi tēvi… Kāda tā ir briesmīga lieta — karš…
— Un ticiet, citiem tēviem, saņemot šausmīgo ziņu, nebija vieglāk kā jums. Nē, nebija vieglāk.
Vasilijs Vasiļjevičs ilgi sēdēja klusēdams. Ko viņš domāja, kādas domas lodāja šais nepanesamajās minūtēs zem viņa augstās, krunkainās pieres?
— Jā, jums taisnība, viņam nebija vieglāk, un tomēr viņš sūtīja otru… Paldies, balodīt, paldies, mīļais! Eh! Ko tur runāt…
Viņš piecēlās, pakavējās pie gultas, rūpīgi nolika vietā un apklāja Komisāra roku, aizbāza viņam segu un klusēdams izgāja no palātas.
Bet nakti Komisāram kļuva slikti. Nesamaņā viņš te sāka mētāties pa gultu, zobus griezdams un balsī vaidēdams, te pēkšņi apklusdams izstiepās, un visiem likās, ka tās ir beigas. Viņam bija tik slikti, ka Vasilijs Vasiļjevičs, kurš no dēla nāves dienas bija pārbraucis no lielā, tukšā dzīvokļa uz hospitāli, kur viņš tagad gulēja uz ar vaskadrānu apvilktas kušetes, deva rīkojumu viņu nodalīt no pārējiem ar aizslietni, ko parasti darīja, kā tas bija zināms, pirms tam, kad slimo pārcēla uz «piecdesmito palātu».
Pēc tam kad ar kampara un morfija palīdzību pulss noregulējās un dežūrējošais ārsts un Vasilijs Vasiļjevičs devās mazliet nosnausties, izmantojot nakts pārpalikumu, aiz aizslietņa palika tikai Klaudija Mihailovna, satraukta un noraudājusies. Meresjevs arī negulēja, ar šausmām domādams: «Vai tiešām tās ir beigas?» Bet Komisārs vēl arvien mocījās. Viņš svaidījās un savos murgos līdz ar vaidiem stūrgalvīgi, aizsmacis izrunāja kādu vārdu, un Meresjevam likās, ka viņš prasa:
— Dzert, dzert, nu dzert tak!
Klaudija Mihailovna iznāca no turienes un trīcošām rokām ielēja glāzē ūdeni.
Bet slimais ūdeni negribēja, glāze velti dauzījās gar viņa zobiem, ūdens izšļakstēja uz spilvena, bet Komisārs neatlaidīgi gan lūgdams, gan prasīdams, gan pavēlēdams atkārtoja vienu un to pašu vārdu. Un pēkšņi Meresjevs saprata, ka šis vārds nav «dzert», bet «dzīvot», ka šinī saucienā neapzinīgi saceļas pret nāvi visa šī varenā cilvēka būtne.
Tad Komisārs apklusa un atvēra acis.
— Paldies dievam, — čukstēja Klaudija Mihailovna un atvieglota sāka satīt aizslietni.
— Nevajag, lai paliek, — viņu apstādināja Komisāra balss. — Nevajag, māšelīt, tā mums mājīgāk, un raudāt nevajag, arī bez jums pasaulē par daudz mitruma… Nu, ko jūs, padomju eņģeli!… Cik žēl, ka eņģeļus, pat tādus kā jūs, satiek tikai uz sliekšņa… turp.
10.
Dīvainu stāvokli pārdzīvoja Aleksejs.
No tā laika, kopš viņš noticēja, ka treniņa ceļā var iemācīties lidot un atkal kļūt par pilnvērtīgu lidotāju, viņu pārņēma dzīvotgribas un darbošanās slāpes.
Tagad viņam bija dzīves mērķis: atgriezties pie iznīcinātāja profesijas. Ar to pašu fanātisko stūrgalvību, ar kādu viņš, zaudējis kājas, rāpās pie savējiem, viņš traucās arī uz šo savu mērķi. Jau agrā jaunībā, pieradis apzinīgi pieiet savai dzīvei, viņš vispirms pareizi izdomāja, kas viņam jādara, lai sasniegtu to cik iespējams ātri, nezaudētu velti dārgo laiku. Un iznāca, ka vispirms viņam ir jo ātri jāatveseļojas, jāatgūst badošanās laikā zaudētā veselība un spēki, un tādēļ vairāk jāēd un jāguļ; otrkārt, jāatjauno lidotāja kaujas spējas un šim nolūkam jāattīsta sevi fiziski ar gultas slimniekam pieejamiem fiziskiem vingrinājumiem; treškārt, un tas bija pats galvenākais un grūtākais, attīstīt līdz ceļiem nogrieztās kājas, lai tās saglabātu spēku un veiklību, un tad, kad būs protēzes, iemācīties ar tām veikt lidmašīnas vadīšanai visas nepieciešamās kustības.
Pat iešana cilvēkam bez kājām nav viegla lieta. Meresjevs turpretī bija nodomājis vadīt lidmašīnu un tieši iznīcinātāju. Un šim nolūkam gaisa kaujas brīžos, kur viss aprēķināts sekundes simtdaļās un kustību saskaņotībai jāpaceļas līdz neierobežota refleksa pakāpei, kājām ir jāprot izdarīt ne mazāk precīzu, prasmīgu, bet galvenais — ātru darbu kā rokām. Vajadzēja sevi tā ietrenēt, lai nogriezto kāju galos piestiprinātie koka un ādas gabali izdarītu šo smalko darbu gluži kā dzīvs organisms.
Jebkuram cilvēkam, kas pazīst pilotāžas tehniku, tas liktos neticami. Bet Aleksejs tagad ticēja, ka tas ir cilvēka iespēju robežās, un ja tā, tad viņš, Meresjevs, katrā ziņā to sasniegs. Un, lūk, Aleksejs ķērās pie sava plāna realizēšanas. Ar pedantismu, kas pārsteidza viņu pašu, viņš ņēmās izpildīt ieteiktās procedūras un izdzēra noteikto zāļu daudzumu. Viņš daudz ēda, vienmēr prasīja papilddevu, kaut dažreiz viņam arī nebija apetītes. Lai kas arī notika, viņš piespieda sevi nogulēt noteikto stundu skaitu un pat izstrādāja paradumu gulēt pēc pusdienas, kuram ilgi pretojās viņa rosīgā un kustīgā daba.