— Cik tev jāmaksā? — jautāja Aleksejs.
— Dod, cik nav žēl. Jums vairāk pienāktos, jo redz, cik jūs esat laimīgi. Tikai nevaru jūs atcerēties, nevaru atcerēties.
Lēkdami no laivas, viņi saslapēja kājas, un Oļa ieteica tās noaut. Viņi noāva apavus. No kāju pieskārieniem valganai, siltai upes smiltij viņi sajutās tik brīvi un priecīgi, ka iegribējās skriet, kūleņot, velties zālē kā kazlēniem.
— Ķer! — kliedza Oļa un, ātri ātri ņirbinādama savām nodegušajām, vingrajām kājiņām, devās pāri smilšainam sēklim lēzena līča krastā, ziedošo pļavu smaragda zaļumā.
Aleksejs skrēja cik jaudas, redzēdams sev priekšā tikai viņas vieglā, ziedainā tērpa raibo plankumu. Viņš skrēja, sajuzdams, kā puķes un skābeņu slotiņas sāpīgi pēra viņa basās kājas, kā silti un maigi grima zem viņa pēdām valganā, saules sasildītā zeme. Aleksejam likās, ka viņam ļoti svarīgi panākt Oļu, ka no tā daudz kas atkarīgs viņu nākošajā dzīvē, ka droši vien tagad šeit, šinī ziedošajā, reibinoši smaržojošajā pļavā viņš viegli pateiks viņai visu, ko līdz šim neiedrošinājās pateikt. Bet tikko viņš to gribēja panākt un izstiepa rokas, meitene spēji pagriezās un, kā kaķe izvairīdamās un bārstīdama skanīgos smieklus, skrēja citā virzienā.
Viņa bija stūrgalvīga un negribēja padoties. Viņš to tā arī nenoķēra. Viņa pati pagriezās no pļavas uz krastu un metās zeltainās, karstās smiltīs, visa sasarkusi, vaļēju muti; augsti un bieži cilājās viņas krūtis, kāri ieelpodamas gaisu; viņa smējās. Ziedošā pļavā starp baltām pīpeņu zvaigznītēm viņš to nofotografēja.
Tad viņi peldējās, un viņš padevīgi gāja krasta krūmos un aizgriezās prom, kad viņa pārģērbās un izgrieza slapjo peldkostīmu.
Kad viņa to pasauca, viņš to ieraudzīja sēdošu smiltīs ar apakšā parautām nodegušām kājām, vienā pašā plānā un vieglā tērpā, spurainu dvieli aptītu galvu. Izklājusi zālē tīru galdautiņu, nostiprinājusi tā stūrus ar akmentiņiem, viņa sakārtoja uz tā sainīša saturu. Viņi ēda pusdienās salātus, aukstu zivi, rūpīgi iesaiņotu sviesta papīrā; bija pat pašas gatavoti cepumi. Oļa pat sāli nebija aizmirsusi, arī sinepes, kas atradās uz galdauta mazos krēma trauciņos. Bija kaut kas ļoti mīļš un aizkustinošs šīs vieglās un skaidrās meitenes nopietnajā un prasmīgajā rosmē gar galdautu. Aleksejs nolēma: nav vairs ko gaidīt. Pietiks. Šodien vakarā viņš ar to izskaidrosies. Viņš viņu pārliecinās, viņš tai pierādīs, ka viņai katrā ziņā jākļūst par viņa sievu.
Pavalstījuši es krastmalā, vēlreiz izpeldējušies un nolēmuši vakarā satikties pie viņas, viņi noguruši un laimīgi lēnām gāja uz pārceltuvi. Nez kādēļ nebija ne kutera, ne laivas. Viņš ilgi, līdz aizsmakumam sauca tēvoci Arkašu. Saule jau grima stepē. Tumšsārtie staru kūļi, slīdēdami pāri klinšu kraujas smailēm pretējā krastā, zeltīja pilsētiņas namu jumtus, putekļiem klātos, apklusušos kokus, asiņaini mirdzēja logu rūtis. Vasaras vakars bija tveicīgs un kluss. Kaut kas pilsētā bija noticis. Ielās, parasti klusās ap šo laiku, redzēja daudz cilvēku, aizbrauca divas smagās mašīnas, pieblīvētas ļaudīm, aizsoļoja ierindā neliela grupa.
— Vai tēvocis Arkaša tik tiešām būtu piedzēries? — sprieda Aleksejs. — Bet ja nu vajadzēs pārnakšņot šeit?
— Ar tevi man ne no kā nav bail, — viņa teica, raudzīdamās viņā savām lielajām, mirdzošajām acīm.
Viņš to ieskāva rokās un noskūpstīja pirmo un vienīgo reizi. Uz upes jau dobji klaudzēja duļļi. No pretējā krasta nāca ļaudīm pārpildīta laiva. Tagad viņi nelaipni skatījās šai laivā, kas viņiem tuvojās, bet nez kādēļ padevīgi gāja tai pretī, it kā paredzēdami, ko tā tiem ved.
Cilvēki klusēdami lēca no laivas krastā. Visi bija svētdienas drēbēs, bet sejas tiem bija norūpējušās un apmākušās. Klusu ciezdami pa laipām gāja pārītim garām nopietni, steidzīgi vīrieši un uztrauktas, noraudājušās sievietes. Neko nesaprazdami, jaunieši ielēca laivā, un tēvocis Arkaša, neskatīdamies viņu laimīgajās sejās, teica:
— Karš… Šodien bija radio, biedrs Molotovs runāja.
— Karš? Ar ko? — Aleksejs pat palēcās uz soliņa.
— Atkal ar viņu, nolādēto vācieti, ar ko tad citu, — dusmīgi cilādams irkļus un strauji cirzdams ar tiem ūdeni, atbildēja tēvocis Arkaša. —: Jau ļaudis kara komisariātos ierodas… Mobilizācijā.
Tieši no pastaigas, neiegriezies mājā, Aleksejs iegriezās kara komisariatā. Ar nakts vilcienu, kas gāja 12.40, viņš brauca pēc piederības uz savu lidotāju nodaļu, tik tikko paspējis ieskriet mājā pēc čemodānā un pat neatvadījies no Oļas.
Viņi sarakstījās reti, bet ne tādēļ, ka viņu simpātijās būtu kļuvušas vēsākas un viņi sāktu aizmirst viens otru. Nē, viņas vēstules, kas bija rakstītas apaļā, skolnieciskā rokrakstā, viņš gaidīja nepacietīgi, nēsāja tās kabatā un, palikdams viens, pārlasīja tās atkal un atkal. Tās viņš spieda pie krūtīm un tajās raudzījās sava meža ceļojuma baigajās dienās. Bet jauniešu attiecības pārtrūka tik spēji un tādā nenoteiktā stadijā, ka šinīs vēstulēs viņi viens otru uzrunāja kā veci, labi paziņas, kā draugi, baiļodamies piejaukt tur kaut ko lielāku, kas tā arī palika neizteikts.
Un, lūk, tagad Aleksejs, nokļuvis hospitālī, neizpratnē, kas auga no dienas dienā, ievēroja, ka Oļa pati gāja viņam pretī, ka nekautrēdamās viņa tagad vēstulēs runāja par savām ilgām, nožēloja, ka toreiz tēvocis Arkaša atbraucis pēc viņiem nelaikā, lūdza, kas ar viņu arī gadītos, lai viņš zina, ka ir viens cilvēks, kuram viņš var uzticēties, lai, atrazdamies svešās zemēs, viņš zinātu, ka viņam ir vieta, kur viņš var kā savējais atgriezties no kara. Likās, ka rakstīja kāda jauna, cita Oļa. Kad viņš raudzījās viņas uzņēmumā, viņam vienmēr bija licies: tikko uzpūtīs vējš, viņa aizlaidīsies ar savu ziedaino tērpu, kā aizlido ienākušos pieneņu sēklu izpletnīši. Bet šīs vēstules rakstīja sieviete — laba, mīloša, kas ilgojas un gaida savu mīļoto. Tas viņu iepriecināja, bet arī skumdināja, iepriecināja pret paša gribu, bet skumdināja tādēļ, ka Aleksejs domāja — ka viņam nav tiesību uz tādu mīlestību, ka viņš nav pelnījis tādu vaļsirdību. Jo viņam taču nebija spēka viņai uzrakstīt īstā laikā, ka viņš nav tas čiganmelnais, spēcīgais jauneklis, bet invalīds bez kājām, līdzīgs tēvocim Arkašam. Neiedrošinādamies uzrakstīt tai taisnību, baidīdamies apbēdināt slimo māti, viņš tagad bija spiests mānīt vēstulēs Oļu, ar katru dienu vairāk un vairāk sapīdamies šais melos.