Lūk, kādēļ vēstules no Kamišinas izsauca viņā vispretrunīgākās jūtas: prieku un bēdas, cerību un bažas, tās viņu reizē iedvesmoja un mocīja. Reiz samelojies, viņš bija spiests liekuļot tālāk, bet melot viņš nemācēja, un tādēļ viņa atbildes Oļai bija īsas un sausas.
Vieglāk bija rakstīt Meteoroloģiskam seržantam. Tā bija maz sarežģīta, bet pašaizliedzīga, godīga dvēsele. Izmisuma brīdī, pēc operācijās, juzdams nepieciešamību izliet kādam savas bēdas, Aleksejs uzrakstīja viņai garu un drūmu vēstuli. Viņš saņēma drīzu atbildi burtnīcas apmēros, rakstītu skaistinātiem burtiem un kā kliņģeri ķimenēm nobērtu izsaucējiem un izdaiļotu asaru traipiem. Meitene rakstīja, ka, ja nebūtu kara disciplinas, viņa tūlīt visu pamestu un brauktu pie viņa, lai koptu viņu un dalītos bēdās. Viņa lūdza biežāk rakstīt. Un juceklīgajā vēstulē bija tik daudz naivitates un bērnišķīgu jūtu, ka Aleksejs kļuva bēdīgs un lamāja sevi par to, ka tad, kad šī meitene pasniedza viņam Oļas vēstules, viņš, atbildot uz viņas jautājumu, nosauca Oļu par savu precēto māsu. Tādu cilvēku nedrīkstēja mānīt. Viņš godīgi aizrakstīja viņai par Kamišinā dzīvojošo līgavu un par to, ka neiedrošinājās ziņot mātei un Oļai par savu nelaimi.
Meteoroloģiskā seržanta atbilde, ņemot vērā toreizējos laikus, pienāca neticami ātri. Meitene rakstīja, ka sūta vēstuli ar kādu viņu pulkā iegriezušos majoru, kara korespondentu, kurš amizējies ar viņu un kuram viņa, protams, nepiegriezusi nekādu vērību, kaut viņš arī esot jautrs un interesants. Pēc vēstules varēja spriest, ka viņa ir noskumusi un apvainota, grib savaldīties, grib, bet nevar. Pārmezdama Aleksejam, ka viņš toreiz neteicis viņai taisnību, viņa lūdza Alekseju uzskatīt to par savu draugu. Vēstules beigās nevis ar tinti, bet ar zīmuli bija pierakstīts, lai viņš, «biedrs vecākais leitnants», zina, ka viņa ir drošs draugs, un ja tā no Kamišinas viņam kļūst neuzticīga (jo viņa zina, kā sievietes uzvedas tur, «aizmugurē») vai vairāk neraksta, vai nobaidīsies viņa kroplības, lai viņš tad neaizmirst Meteoroloģisko seržantu, bet tikai lai raksta viņai tīru taisnību. Kopā ar vēstuli Aleksejam pasniedza rūpīgi iešūtu sainīti. Tajā bija vairāki no izpletņu zīda izšūti mutes lakatiņi ar viņa iniciāļiem, tabakas maks, uz kura bija attēlots lidojošs aeroplāns. suka, odekolons «Magnolija» un gabals tualetes ziepju. Aleksejs zināja, cik dārgas bija meitenēm-kareivjiem visas šīs lietiņas tajos grūtajos laikos. Zināja, ka ziepes vai odekolonu, nokļuvušus pie viņām kādā svētku sūtījumā, viņas glabā parasti kā svētus amuletus, kas atgādina senāko civilo dzīvi. Viņš zināja vērtību šīm balvām, un viņam bija priecīgi un neveikli, kad viņš tās izvietoja uz sava galdiņa.
Tagad, kad viņš ar visu viņam piemītošo enerģiju trenēja sakropļotās kājas, cerēdams atgūt iespēju lidot un karot, viņš sajuta sevī nepatīkamu divkosību. Viņu ļoti mocīja tas, ka viņš bija spiests melot un neizteikt visu vēstulēs Oļai, jūtas pret kuru nostiprinājās katru dienu, un būt vaļsirdīgs ar meiteni, kuras vārdu viņš pat nezināja.
Bet viņš deva sev svinīgu solījumu, ka, tiklīdz viņš realizēs savu sapni, atgriezīsies ierindā, atjaunos savas darba spējas, viņš atkal runās ar Oļu par mīlestību. Ar vēl jo lielāku fanātismu viņš tiecās uz šo savu mērķi.
11.
Komisārs nomira pirmajā maijā.
Tas notika kaut kā nemanīti. Vēl rītā, nomazgāts un sasukāts, viņš līdz apnikumam izjautāja frizieri, kas viņu skuva, vai ārā labs laiks, kāda šodien kā pie svētku dienas izskatās Maskava, nopriecājās, ka uz ielām sākuši nojaukt barikādes, nožēloja, ka šādā, tik spožā, raženā pavasara dienā nebūs demonstrācijas, pazobojās par Klaudiju Mihailovnu, kura uz svētkiem ķērusies pie jauna varonīga mēģinājuma aizpūderēt ar pūderi savus vasaras raibumus. Likās, viņam kļuva labāk, un visiem radās cerība: varbūt viņa veselība sāk uzlaboties.
Jau sen, no tā laika, kad viņš zaudēja spēju lasīt avīzes, viņa gultai pievienoja radiopārraides austiņas. Gvozdjevs, kurš mazliet saprata radiotehniku, kaut kā tās rekonstruēja, un tagad tās kliedza un dziedāja, ka visa palāta skanēja. Pulksten deviņos diktors, kura balsi tajās dienās klausījās un pazina visa pasaule, sāka lasīt Augstākā Virspavēlnieka pavēli: visi sastinga, baidīdamies izlaist kaut vārdu, un izstiepuši galvas divu melno, pie sienas piekārto ripuļu virzienā. Jau atskanēja vārdi: «Mūžīga slava varoņiem, kritušiem kaujās par mūsu Dzimteni» un kaujas devize: «Nāve vācu iebrucējiem!» — bet palātā vēl valdīja saspīlēts klusums.