— Izskaidrojiet man tādu lietu, biedri pulka komisār. Pavēlē teikts… — iesāka Kukuškins un pēkšņi šausmās iekliedzās:
— Biedri komisār!
Visi atskatījās. Komisārs gulēja gultā, taisns, izstiepies, nopietns, acīm nekustīgi vērstām kaut kur vienā punktā griestos, bet viņa sejā, sakritušā un bālā, bija sastingusi svinīga, mierīga un diža izteiksme.
— Nomiris! — iekliedzās Kukuškins, nokrizdams ceļos pie viņa gultas. — No-mi-ris!
Skraidīja iekšā un ārā apjukušās kopējas, sev vietu neatrada māsa. Pogādams pa ceļam virsvalku, iedrāzās ordinātors. Nepiegriežot viņam vērību, kā bērns ieracies ar galvu segā, trīsošiem pleciem un ķermeni, trokšņaini elsodams, uz nelaiķa krūtīm skaļi raudāja leitnants Konstantīns Kukuškins, ķildīgais un nesaticīgais cilvēks.
Šīs dienas vakarā pustukšajā četrdesmit otrajā ienesa jaunu slimnieku. Tas bija lidotājs iznīcinātājs majors Stručkovs Pāvels Ivanovičs, no galvaspilsētas gaisa aizsardzības divīzijas. Uz svētkiem vācieši bija nolēmuši izdarīt Maskavai lielu uzlidojumu. Viņu vienības, kas virzījās vairākiem ešeloniem, aizturēja un pēc sīvas kaujas sakāva kaut kur Podsoļņečnajas rajonā, un tikai viens «junkerss» izlauzās cauri aizsardzības lokam un, uzņemdams augstumu, turpināja ceļu uz galvaspilsētu. Viņa apkalpe, liekas, bija nolēmusi par katru cenu izpildīt uzdevumu, lai aptumšotu svētkus. Viņam pakaļ, ievērojis to vēl gaisa kaujas burzmā, tad arī dzinās Stručkovs. Viņš lidoja uz lieliskas padomju mašīnas — uz tādas, ar kādām toreiz sāka apgādāt iznīcinātāju aviāciju. Viņš panāca vācieti augstu, sešus kilometrus virs zemes, jau virs Maskavas apkārtnes vasarnīcu rajona, prata veikli piekļūt viņa astei un, notvēris ienaidnieku tēmēklī, nospieda sprūdu. Nospieda un brīnījās, nedzirdēdams pazīstamos tarkšķus. Iedarbes mehānisms nedarbojās.
Vācietis atradās mazliet priekšā. Stručkovs sekoja tam, turēdamies neskaramā zonā, viņa astes ķīļa aizsegts no diviem ložmetējiem, kuri sargāja bumbvedēju no muguras. Skaidrajā maija dienas rītā Maskava jau neskaidri iznira pie apvāršņa dūmakā tītu pelēku milzeņu kaudzes veidā. Un Stručkovs izšķīrās. Atsprādzēja siksnas, atvēra vāku un pats viss kaut kā sarāvās, sasprindzis muskuļus, it kā gatavodamies klupt virsū vācietim. Precīzi pielāgojis savas mašīnas gaitu bumbvedēja gaitai, viņš notēmēja. Vienu mirkli viņi karājās gaisā blakus, viens aiz otra, it kā neredzamu pavedienu sasaistīti. Stručkovs skaidri redzēja aiz «junkersa» caurspīdīgā vāka vācieša torņa strēlnieka acis, kurš sekoja katram viņa manevram un gaidīja, kad kaut viens gabals no viņa spārna izkļūs no neskaramās zonas. Viņš redzēja, ka uztraukumā vācietis norāva sev pilota cepuri, un pat atšķīra viņa matu krāsu, gaiši brūnus un garus, kas grīstēm krita uz pieres. Melnie, divkāršotie lielkalibru ložmetēju snuķi nenovērsdamies skatījās uz Stručkova pusi un kustējās kā dzīvi, uzglūnot. Vienu mirkli Stručkovs jutās kā neapbruņots cilvēks, pret kuru zaglis vērsis pistoli. Un tad viņš darīja to, ko tādos gadījumos dara drošsirdīgi neapbruņoti ļaudis. Viņš pats metās virsū zaglim, bet nevis ar dūrēm, kā to būtu darījis uz zemes, viņš dzina savu lidmašīnu, tēmēdams sava propellera spožo apli vācieša astē. Viņš pat nedzirdēja lūzuma troksni. Nākošajā mirklī, briesmīga grūdiena izsviests, viņš juta, ka kūleņo gaisā. Zeme pazibēja viņam virs galvas un, nostājusies uz vietas, svilpdama metās tam pretī, spilgti zaļa un mirdzoša. Tad viņš parāva izpletņa auklu. Bet ātrāk nekā viņš bez samaņas iekārās virvēs, viņš pa acu galam paspēja ievērot, kā līdzās viņam, riņķodams kā kļava lapa rudens vēja norauta, aizsteigdamies garām, triecās lejā cigarveidīgais junkersa rumpis ar nocirstu asti. Stručkovs, kas bezspēcīgi karājās virvēs, stipri sadauzījās pret nama jumtu un bez samaņas nokrita Maskavas priekšpilsētas svētku ielā, kuras iedzīvotāji no zemes vēroja viņa lielisko tarānu. Viņi to satvēra, aiznesa uz tuvāko māju. Apkārtējās ielas tūlīt pieplūdināja tik liela cilvēku drūzma, ka izsauktais ārsts tik tikko izspraucās līdz ieejai. No sitiena pret jumtu lidotājam izrādījās bojāti ceļgalu skriemeļi.
Ziņu par majora Stručkova varoņdarbu radio nekavējoties pārraidīja speciālā «Pēdējo ziņu» izlaidumā. Maskavas Padomes priekšsēdētājs pats viņu pavadīja uz labāko galvaspilsētas hospitāli. Un kad Stručkovu atveda palātā, aiz viņa kopējas ienesa puķes, sainīšus ar augļiem, konfekšu kārbas — pateicīgo maskaviešu veltes.
Tas bija jautrs, sabiedrisks cilvēks. Gandrīz vai uz sliekšņa viņš izjautāja slimniekus, kā šeit «attiecībā uz māgā likšanu», vai stingrs režīms, vai glītas māsiņas. Un kamēr viņu pārsēja, paspēja izstāstīt Klaudijai Mihailovnai smieklīgu anekdotu ar mūžīgo tematu par Vojentorgu un izteikt diezgan brīvu komplimentu viņas ārienei; Kad māsa izgāja, Stručkovs no muguras tai pamirkšķināja.
— Pievilcīga. Stingra? Droši vien tur jūs lielā bardzībā. Nekas, neraustieties. Jums taču taktiku mācīja, vai nē? Nepieejamu sieviešu nav, tāpat kā nav neieņemamu cietokšņu, — un viņš smējās dārdoši skaļi.
Viņš uzvedās hospitālī kā vecs iedzīvotājs, it kā šeit būtu nodzīvojis jau kādu gadu. Visus palātā viņš tūdaļ sāka uzrunāt ar «tu», un kad viņam ievajadzējās izšņaukt degunu, viņš bez kādām ceremonijām paņēma no Meresjeva galdiņa izpletņa zīda muteslakatiņu, ko Meteoroloģiskais seržants tik rūpīgi bijā izšuvis.
— No simpātijās? — viņš pamirkšķināja Aleksejam un pabāza lakatiņu sev zem spilvena. — Tev, draugs, pietiks, un, ja nepietiks — simpātijā izžūs vēl — viņai tas tikai jo patīkamāk.