Neskatoties uz sārtumu, kas spiedās cauri viņa nodegušajiem vaigiem, viņš nebija vairs jauns. Deniņos pie acīm kā zosu pēdiņas staroja dziļas rievas, un no visa varēja nojaust vecu zaldātu, kas pieradis uzskatīt par māju to vietu, kur stāv viņa soma, kur uz mazgājamā galda atrodas viņa ziepes un zobu suka. Ar viņu kopā palātā ienāca daudz jautra trokšņa, un viņš izdarīja to tā, ka neviens viņam neņēma ļaunā, un visiem likās, viņi pazīst lidotāju jau kopš sendienām. Jaunais biedrs visiem bija pa prātam, tikai Meresjevam nepatika majora acīm redzamās simpātijās pret sieviešu kārtu, ko viņš arī neslēpa un par ko labprāt plaši izrunājās.
Nākošajā dienā glabāja Komisāru. Meresjevs. Kukuškins, Gvozdjevs sēdēja uz loga sētas pusē, kad smags artilērijas zirgu iejūgs ievilka sētā lielgabala platformu, kad, taurēm saulē mirdzot, salasījās kara orķestris un ierindas gājienā ieradās karaspēka daļa. Ienāca Klaudija Mihailovna un nodzina slimniekus no loga. Viņa kā vienmēr bija klusa un enerģiska, bet Meresjevs juta, ka balss viņai citāda, trīs, apraujas un ka pat biezā pūdera kārta nespēj noslēpt viņas saraudātās acis Viņa atnāca izmērīt jaunajam temperatūru. Šinī brīdī orķestris uzsāka sēru maršu. Māsa nobāla, termometrs izkrita viņai no rokām, un spodrās dzīvsudraba lāsītes izšķīda pa parketa grīdu. Aizsegusi rokām seju, Klaudija Mihailovna izskrēja no palātas.
— Kas viņai notika? Vai viņas mīļo?… — Stručkovs pamāja ar galvu uz loga pusi, no kurienes plūda sērā muziķa.
Neviens nekā neatbildēja.
Izkārušies pa logu, visi skatījās uz ielu, kurp no vārtiem lēni uz lafetes izpeldēja sarkans zārks. Zaļumos, puķēs gulēja Komisāra ķermenis. Aiz viņa uz spilveniem nesa ordeņus — vienu, divus, piecus, astoņus. Noliektām galvām gāja kaut kādi ģenerāļi. Starp viņiem arī ģeneraļa mētelī, bet nez kādēļ bez cepures, gāja Vasilijs Vasiļjevičs
Aiz muguras, atstatus no visiem, pa priekšu lēni soļojošiem kareivjiem, kailu galvu, savā baltajā virsvalciņā, droši vien neko sev priekšā neredzēdama, gāja Klaudija Mihailovna. Vārtos kāds uzmeta viņai uz pleciem mēteli. Viņa turpināja iet, mētelis noslīdēja no pleciem un nokrita, un kareivji soļoja tālāk, saskaldīdami rindu divās daļās, to apejot.
— Puiši, ko glabā? — jautāja majors. Arī viņš pūlējās pievirzīties logam, bet viņa kājas, iespiestas šinās un ieliktas ģipsī, viņu traucēja, un viņš nevarēja pastiepties.
Procesija attālinājās. Jau no tālienes, jau dobji plūda virs upes, atbalsodamās mūros, sērās, svinīgās skaņas. Jau iznāca no vārtiem kliba sētniece un saslaucīja uz liekšķeres zirgu mēslus, jau viņa aizvēra ar troksni metāla vārtus, bet četrdesmit otrās iemītnieki vēl arvien stāvēja pie loga, pavadot Komisāru viņa pēdējā gaitā.
— Ko tad īsti glabā? Ei! Ko jūs visi kā no koka? — nepacietīgi prasīja majors, vēl arvien neatmetis cerības aizstiepties līdz palodzei.
Klusu, dobju, it kā asaru māktu balsi viņam beidzot atbildēja Konstantins Kukuškins: — īstu cilvēku glabā.
Un Meresjevs iegaumēja šo frāzi: īstu cilvēku. Labāku vārdu Komisāram tiešām neizdomāsi. Un šinī mirklī Aleksejs ļoti vēlējās kļūt par īstu cilvēku, tādu pašu kā to, ko tagad aizveda pēdējā gaitā.
12.
Līdz ar Komisāra nāvi pārmainījās visa četrdesmit otrās palātas dzīves kārtība.
Nebija neviena, kas ar sirsnīgu vārdu pārtrauktu drūmo klusumu, kāds dažkārt iestājas hospitāļu palātās, kad nesarunājoties visi piepeši ieslīgst bēdīgās pārdomās un visus pārņem skumjas. Nebija neviena, kas ar joku uzmundrināta grūtsirdīgo Gvozdjevu, dotu padomu Meresjevam, veikli un bez ļaunuma apvaldītu īdzīgo Kukuškinu. Nebija centra, kas apvienotu un saliedētu šos dažādo raksturu cilvēkus.
Bet tagad tam vairs nebija tik liela nozīme. Ārstēšana un laiks panāca savu. Visi ātri atveseļojās, un jo tuvāk nāca izrakstāmā diena, jo mazāk tie domāja par savām kaitēm. Sapņoja par to, kas viņus gaida ārpus palātas sienām, kā viņus saņems viņu daļās, kādi uzdevumi tos sagaida. Viņiem visiem, kuri bija sailgojušies pēc ierastās kara dzīves, rokas niezēja, gribējās ātrāk nokļūt frontē, kad sāksies jaunais uzbrukums, par kuru vēl nerakstīja un pat nerunāja, bet kurš bija sajūtams gaisā, un to līdzīgi draudošam pērkona negaisam vēstīja pēkšņs klusums visās frontēs.
Atgriezties no hospitāļa pie kaujas uzdevumiem karavīram ir parasta lieta. Tikai Aleksejam Meresjevam tā bija problēma: vai viņš spēs atvietot ar mākslu un treniņu kāju trūkumu, vai viņš atkal sēdīsies iznīcinātāja kabīnē? Ar jo lielāku un lielāku neatlaidību viņš tiecās uz iecerēto mērķi. Pakāpeniski pavairodams minūtes, viņš kāju treniņa un vingrošanas laiku palielināja līdz divām stundām rītā un vakarā. Bet arī tas viņam likās maz. Viņš sāka nodarboties ar vingrošanu pēc pusdienas. Majors Stručkovs, kas sāniski novēroja viņu ar jautrām, izsmejošām acīm, katru reizi paziņoja:
— Un tagad, pilsoņi, jūs redzēsiet dabas mīklu: lielais šamanis Aleksejs Meresjevs, nepārspēts Sibīrijas mežos, uzstājas ar savu repertuāru.
Tiešām, vingrinājumos, kurus ar tādu neatlaidību veica Aleksejs, bija kaut kas fanātisks, kas viņu padarīja līdzīgu šamanim.
Skatīties uz viņa bezgalīgo šūpošanos, vienmērīgajiem pagriezieniem, uz kakla un roku vingrinājumiem, kurus viņš izdarīja neatlaidīgi ar pulksteņa svārstekļa metodiskumu, bija grūti, un viņa staigājošie biedri šinī laikā gāja pastaigāties gaitenī, bet pie gultas piekaltais Stručkovs ierakās ar galvu segā un pūlējās aizmigt. Neviens palātā, protams, neticēja iespējai lidot bez kājām, bet biedra neatlaidību visi cienīja, slēpdami to aiz jokiem un pat dievinādami viņu.